undo

man ir neērti pasaulei atzīties, ka esmu iekritis pretīgā lipīgā depresijā, kas izpaužas medainā miegā. negribu sarunāties ar tuviniekiem, tāpēc, lai izvairītos, vienkārši guļu. krūtīs sāp, kad iedomājos, ka jādodas uz pilsētu, kļūst nelabi no cilvēku masām, kļūst nelabi pat lasot grāmatas. tas viss ir reāli sūdīgi, jo būtībā man pašam tas ir sen zināms fakts, ka bez cilvēkiem es nevaru. nu, un šobrīd man visi reāli besī un nevienu negribās. duāli.
man priekšā ir vasara, lai izlemtu, ko darīt tālāk. nu, tā pa lielam. darba nomaiņa nav palīdzējusi. naudas daudzumu neizjūtu kā atslogu, drīzāk gan problēmu, jo tik un tā šķiet, ka neaizvelk līdz tam, kas es patiesībā esmu.

dažreiz es apskaužu kaķīšus. dažreiz atkal es negribētu būt viņu vietā.
šovakar apskaužu.

kakjitis tikko izkrita no skapja. datoram nav mikstinajuma zimes. kaveju laiku cibaa, bet vajag pabeigt darbinju.
kaa atbilde uz manu bezmiegu paraadiijusies jauna fishka - tagad es gribu iet guleet ap beernu laiku. guleet un atbildiibas atlikt uz riitdienu. un taa katru dienu. nekas labs tur nesanaaks. paldies dievam, esmu nosleegts no pilseetas centra - ar to man ir tikai platoniskas attieciibas. viss. straadaaju.

es esmu konstatējis, ka ieilguši strīdi pa lielam rodas no nepareizas tekstu interpretācijas.
tu pasaki a, tavuprāt skaidri liekot saprast, ka tas nozīmē b,
viņš saprot to kā c, tāpēc atbild ar d, tu nesaproti, kurā brīdī varēja rasties d, nogursti atkārtot savu iepriekš sacīto a, paskaidrojot, ka tas nozīmē b un nevis c, tāpēc to arī nepaskaidro, un tā jūs izejat visam alfabētam cauri!

es nositīšu savu interneta banku kā tādu saimniecības kodi vienreiz!

jau otro dienu sirdi jūtu kā neatkarīgu orgānu, kas kutina visus nervus krūšu apvidū, ārstam pagaidām nezvanu. nogaidu. jo nevaru saprast, vai tās ir sāpes, vai tikai sirds hiperjūtība.