tipiskā piektdienas vakara vientulības izraisītā panika. viens pats mājās, kamēr pasaule ārā griežas.
pazaudēties filmā.
pazaudēties filmā.
| |
|
tipiskā piektdienas vakara vientulības izraisītā panika. viens pats mājās, kamēr pasaule ārā griežas. pazaudēties filmā. |
|
| |
|
saldumiņ,
esmu neprātīgi noguris un ārprātīgi noilgojies pēc dzīves, kļuvis sentimentāli jūtīgs un emocionāli uzvilcies, visi nervu gali vaļā. viegli iemīlējies. kripatiņu laimīgs un ar nepacietību un sajūsmu par nākotni. es gribu, lai šis ir skaists gads. skaists. |
|
| |
|
es gaidu ziemu, tavu siekalu garšu, kad uztraukums mīsies ar skumjām, sniega guršķi pie baznīcas, kluso vakaru ar visu, visu un tad neko. krūtīs. |
|
| |
|
mans kreisās pēdas mazais pirkstiņš ir koši rozā. bet tu jau nekad neesi to pamanījusi. mēs abi ar pirkstiņu pēc tevis neprātīgi ilgojamies. pasaule pilnīgi ir apstājusies. |
|
| |
|
bet es laikam tomēr nesaprotu dzīvi. kaut kur apziņā gaidu to kraha punktu, pēc kura atverās visas čakras un, tur, apskaidrības. vot, nezinu. baigi grūti nodefinēt mūsu paaudzi, kas staigā apkārt, saostījušies no iespējām, ko piedāvā pasaule un visas jūras līdz ceļiem. nāvīga sajūta, nopietni. mēs taču nesaprotam, ko mēs gribam. labi, ja zinām, ko negribam. es esmu savā punktā - konstanta lielummānija, bet vienlaicīga nosliece uz pieticību un meditāciju; jaunības maksimālisms, viss vai nekas, viss un nekas. |
|
| |
| |
|
slimoju šoziem jau ceturto reizi. bet kāda tad tur vairs ziema! šie ir mani vājie brīži. guļu gultā, tirinot kājas, kad asaras pašas no sevis pil pa acīm un degunu pāri pa visu seju, sāļš es noteikti esmu. visādi cilvēki kā putniņi baros ielido pie manis, guļu un atceros - kā smaržoja, izskatījās, ko teica. šie ir mani vājie brīži. |
|