undo

bet es laikam tomēr nesaprotu dzīvi. kaut kur apziņā gaidu to kraha punktu, pēc kura atverās visas čakras un, tur, apskaidrības. vot, nezinu. baigi grūti nodefinēt mūsu paaudzi, kas staigā apkārt, saostījušies no iespējām, ko piedāvā pasaule un visas jūras līdz ceļiem. nāvīga sajūta, nopietni. mēs taču nesaprotam, ko mēs gribam. labi, ja zinām, ko negribam.
es esmu savā punktā - konstanta lielummānija, bet vienlaicīga nosliece uz pieticību un meditāciju; jaunības maksimālisms, viss vai nekas, viss un nekas.