pēc bērnības nekas vieglāk nepaliek. es izaugu. kļūst bēdīgāk. viss kaut kā biezāk iesūcas ādā, ievācas sirdī un prātā uz palikšanu, skumju reflekss kļuvis daudz trauslāks, viss atbalsojās un attiecās uz mani tiešāk un sāpīgāk kā jebkad agrāk.
pieaudzis es stāvu dārza vidū kā karstā vasarā, un liela krusa, ledus gabali, sitās un ieplēš man krekliņā lielus caurumus, kāds ābols vēl nokrīt un atsitās pret pakausi, pēc laika kā pulkstenītis ieslēdzas dārza laistītājs un iespļauj man ņirdzīgi sejā, skudriņas apčurā un pedikīro kājas, bet es, kā no dzelzs izliets putnu biedēklis, stāvu plati izplestām rokām un nevaru pakustēties. ne mirkli.
pieaudzis es stāvu dārza vidū kā karstā vasarā, un liela krusa, ledus gabali, sitās un ieplēš man krekliņā lielus caurumus, kāds ābols vēl nokrīt un atsitās pret pakausi, pēc laika kā pulkstenītis ieslēdzas dārza laistītājs un iespļauj man ņirdzīgi sejā, skudriņas apčurā un pedikīro kājas, bet es, kā no dzelzs izliets putnu biedēklis, stāvu plati izplestām rokām un nevaru pakustēties. ne mirkli.