piemājas vilciena sliedes strādnieki, nabadziņi, laikam labos cauru nakti šitajā rudens vēsīgajā drēgnumā. saritinos ciešāk zem segas, iedzeru baldarjānīti, domās noskūpstu tēt-māmiņ, un eju gulēt.
| |
|
piemājas vilciena sliedes strādnieki, nabadziņi, laikam labos cauru nakti šitajā rudens vēsīgajā drēgnumā. saritinos ciešāk zem segas, iedzeru baldarjānīti, domās noskūpstu tēt-māmiņ, un eju gulēt. |
|
| |
| |
|
tukša un trula sajūta. biļetes iegādāšanās, lai atkal aizbrauktu no valsts, mani pamatīgi uzvelk. tāpat kā neparedzētie tēriņi un konta stāvoklis. vienkārši gribu naudu. un viss. |
|
| |
|
vientulība ir visas manas ģimenes motīvs. goda vārds nezinu nevienu vairāk hroniskās skumjās eksistējošu cilvēku kopumu. viens otram nav pāri nodarījis, viens otru mīl, ar maziem brīžiem izdabū laimi, atcerās un paglabā, bet dienas beigās tik un tā - aizmieg vientulībā. katrs par sevi. un kluss rudens lietus šodien no debesīm kapā kap kap kap. |
|
| |
|
baigi gribas kauties. iesist kādam pa seju. saspiest roku, viegli pažņaugt kaklu, tad izmisīgi paraudāt. es esmu noguris melot. (VISIEM) |
|
| |
|
tik ļoti es te braucu censties notikt, būt.. bet viņi aizbrauc klusām viens pēc otra, iesēžas mazās kapsulās un klusām izšaujas no gaisa kuģa sāniem kosmosā, atstājot tikai klusas zīmes un baltus papīrīšūs aiz sevis. bet es neesmu nekur tajā visā, es stāvu malā, pieķēries kaut kam neesošam, atsacīdamies iesaistīties viņu globālajā evakuācijā. pietiek, pietiek dzīvot citu dzīves. tagad tikai sev, to, ko man gribas, to, ko man vajag. |
|
| |