undo

nekas manai netīrajai sirdsapziņai un sažuvušajai sirdij nepalīdz labāk kā iestīvināts un kārtīgi gludināts koši balts krekls. tās ir manas debesis.

kur ir mana vemjamā pīle? pēc tam, kad izkliedzos, varētu vēl izvemt pilnīgi visu, kas vēl atlicis, pilnīgi, un tad attapties pilnīgi baltam, tā teikt, knapi šļupstot, bez atmiņas, sāpēm, jūtām, dusmām, mīlestības.

es gribu visu izkliegt ārā, visu visu visu
lai paliek tikai zvaigznītes * * *

man liekas, viena no lielākajām problēmām ar mani ir tāda, ka man nekad nav piemitis sevišķi daudz pārliecības, pieņemot jebkādus lēmumus. drīzāk, lēmumi pieņemti tādā ekspirimentālā izpratnē - nu, lai paskatītos, kā tas būs un kas notiksies, mainīsies. it kā es pieņemtu lēmumu kāda cita, kas neesmu es, vietā. neesmu īsti pārliecināts, cik ļoti uzticos iedzimtām īpašībām no vecākiem, varbūt drīzāk laika gaitā neapzināti pārmantotām no acu priekšā notiekošā. nenoteiktība, nekad nesasniegtais personības briedums un noteiktu lēmumu pieņemšanas nespēja ir tas, man vienmēr nenormāli kaitinājis mammā.
situāciju pasliktina fakts, ka apkārt ir ļoti daudz, nu, nosacīti, cilvēki, kuri ir gatavi dalīties padomā, kuri iedrošina un iesaka, dažkārt varbūt par cenšas mani iedvesmot, bet es uz to vispār nespēju reaģēt. tas ir kā atrasties lielā ūdens akvārijā starp zivīm un skatīties, kā otrpus stiklam cilvēki man klauvē un plātot mutes cenšas kaut ko pateikt. es vienkārši nedzirdu. it kā uz mani tas neattiektos. it kā tas attiektos uz kādu citu. kaut kādas totāli nepareizās dimensijas.
man tā tiešām liekas tik liela problēma, ka gandrīz vienīgais risinājums šobrīd šķiet profesionāla palīdzība regulāras parunāšanās veidā. visa dzīve liekas sapista. nezinu, kur likties un ko darīt.
pie šāda stāvokļa nepastāv nekādas pārliecības, ka es vispār jebkad būtu spējīgs uzsākt patstāvīgu dzīvi, kurā paļauties tikai uz sevi, pieņemot konkrētus lēmumus, kas visdrīzāk mainītu manu nākotni un pasaules izpratni (piemēram, jaunas izglītības iegūšana, dieviņ, lūdzu, norādi man jelkādu virzienu, dod man mājienu). kaut vai tik vienkāršas lietas kā pašam savs suns vai ceļojums uz pēterburgu.. virtuves iekārtošana, trauku komplekts, vasaras apavi - es nespēju pieņemt lēmumus, uzņemties par tiem atbildību un zem tiem parakstīties.
fak fak fak, kas ar mani ir noticis.

tikko izraudājos par savu suni, viņš nomira pirms 4 gadiem. mana pirmā suņu mīlestība. vienkārši visskaistākais, visātrākais, gudrākais, mīļākais planētas suns. vienmēr raudāja, kad es raudāju. bāza purniņu klēpī un mierināja. dauzījās, kad ar viņu dauzījās un sargāja, kad vajadzēja sargāt. visu saprata. viss viņam bija skaidrs. apglabājām mūsu lielajā dārzā zem priedes - ar skatu uz māju un visu dārzu.
vēl pirms tam, dziļā bērnībā, bija Džeris. par viņu es tad vienmēr raudāju ik reizes pērkonos, lietos vai sniegos. Džeris bija vecs, bezkaislīgs suns, uz vecumu galīgi dumjš - vienu vakaru, izejot laukā paglaudīt, viņš man sakoda rokas locītavu. kaut arī tā kārtīgi iekost viņš nemaz vairs nebija spējīgs, kodiens sadzija pāris nedēļās. tētis Džeri iemidzināja vasarā, pa kluso, kad ar māsu bijām izbraukuši no pilsētas. atceros, kā apsēdos toreiz tētim uz celīša un raudāju. jutos baigi nodots.

vispar, baigi smagi iet ar to meerkja nosprausanu. sodien, piemeram, pulkstens man te ir jau pieci, bet sezu ar vel nemazgatiem zobiem.

ņemot vērā to, ka man nav mērķa, es turpmāk kādu laiku dzīvošu mērķa nospraušanai. pēc tam jau pašam mērķim.