Ķēms

Cik dīvaini, kad paskaties uz sevi no malas.
Parasti viss iekšā sēž, cilvēks kā tāds katliņš, kas visu laiku vārās. Veidojot matus,
zini, kā ir, kad stāv slikti vai kad stāv labi. Kā to var zināt, ja sevi pilnībā neredz?!
Mēs esam spoguļi, kas atspoguļo viens otra attēlus. Laikam kaut ko jau te sākusi
citēt:-), jo, kā pieņem, domas nerodas no nulles, tā jau ir apstrādātā info un nekas nav
„pirmo reizi”.
Ja mēs pieņemam kāda popularizētu modi, piem., lielveikalu izpārdošanās, ņemot
vērā to, ka Latvijā nokļūst prece „trešajām valstīm”... Starp citu, kas ir „modes
tendences”? Tas ir tas, kādu viens cilvēks grib redzēt otru sev pretī stāvam? Viņš grib
redzēt sevi?! Fui, cik neinteresanti...
Nekas vairs nav oriģināls, vienreizējs, izņemot, piem., individuālus izstrādājumus, arī
ne visus.
Materiālam, it kā, atsevišķi bez dizaina nav nozīmes, bet kā ir ar zeltu, kurš vērtīgs ir
tieši plāksnēs, kam ir ķieģelīša dizains?! Vai skaistums ir galvenais? Skaistums ir, lai
citiem ir labi?!:-)
Kāpēc saka, ka (apmēram): „Cilvēkam Dievs devis skaistumu”? Tā dāvana jau nav
pašam skaistulim, bet tiem, kas viņu redz:-), tā sanāk...
„Kvazimodo” laikam patiešām bija laimīgs, es viņu sāku saprast:-).

Teikšu tā.
Ir grūti pašam nonākt pie dabiskā ceļā izveidojušās domas par to, ka nauda nav
mērķis, bet ir „tikai” līdzeklis. Pirmkārt, ja tās nav, tad nemaz nevar izdzīvot, otrkārt,
ja tās ir daudz, tad nemaz arī „nepielec”, ka var būt arī savādāk.
Ko nozīmē nauda?!
Katram, protams, savs, bet atšķirības ir ļoti izteiktas dažādos sabiedrības slāņos
turības ziņā. Vieniem diena paiet, vakara nobeigumā kraukšķinot lobsterus (nez’, vai
tie vispār var kraukšķēt), klāt piedzerot „fresh” dzērienu vai ko „ļoti labu”
alkoholisku, lai neaizķeras, mīļajai šādam vakaram vēl vakariņu laikā paspējot
uzkarināt uz kakla jaunu pērļu rotu, bet citam, labākajā gadījumā, - uzkožot kaut ko
saldu, vismaz konču, lai naktī redzētu patiešām „saldus sapņus”:-).
Starp citu, sals organizē.
Paskatieties apkārt, kādi izskatās cilvēki, kad viņiem ir vidēji auksti. Cilvēki ir
žirgtāki, skrienošāki un neiedziļinās sīkumos tik ļoti, vismaz RIMI ir novērots (parasti
nekur īpaši dažādus cilvēkus nesatieku:-)). Kad ārā ir slapjdraņķis, tad arī
noskaņojums ir vistīrākais draņķis.
Tātad, kas tur bija ar to naudu...
Vārdu sakot, ir skaidrs tikai tas, ka nauda nav cilvēks, pat nevar pateikt, ka nauda nav
„tuvākais”, jo ir taču cilvēki, kam nav blakus tuvāko cilvēku, bet ir nauda.
Naudu pārvēršam taustāmās mazās vai lielās baudās, tā viss ir lieliski.