Ķēms

Cik dīvaini, kad paskaties uz sevi no malas.
Parasti viss iekšā sēž, cilvēks kā tāds katliņš, kas visu laiku vārās. Veidojot matus,
zini, kā ir, kad stāv slikti vai kad stāv labi. Kā to var zināt, ja sevi pilnībā neredz?!
Mēs esam spoguļi, kas atspoguļo viens otra attēlus. Laikam kaut ko jau te sākusi
citēt:-), jo, kā pieņem, domas nerodas no nulles, tā jau ir apstrādātā info un nekas nav
„pirmo reizi”.
Ja mēs pieņemam kāda popularizētu modi, piem., lielveikalu izpārdošanās, ņemot
vērā to, ka Latvijā nokļūst prece „trešajām valstīm”... Starp citu, kas ir „modes
tendences”? Tas ir tas, kādu viens cilvēks grib redzēt otru sev pretī stāvam? Viņš grib
redzēt sevi?! Fui, cik neinteresanti...
Nekas vairs nav oriģināls, vienreizējs, izņemot, piem., individuālus izstrādājumus, arī
ne visus.
Materiālam, it kā, atsevišķi bez dizaina nav nozīmes, bet kā ir ar zeltu, kurš vērtīgs ir
tieši plāksnēs, kam ir ķieģelīša dizains?! Vai skaistums ir galvenais? Skaistums ir, lai
citiem ir labi?!:-)
Kāpēc saka, ka (apmēram): „Cilvēkam Dievs devis skaistumu”? Tā dāvana jau nav
pašam skaistulim, bet tiem, kas viņu redz:-), tā sanāk...
„Kvazimodo” laikam patiešām bija laimīgs, es viņu sāku saprast:-).