Ja rakstu par kādu grupu, nedrīkst nepievienot kādu dziesmu, kas man no tās īpaši patīk. Šoreiz tās būs šīs divas dziesmas - Doris un Mouthpiece. Jo tieši šoreiz es vēlos pievērst uzmanību Stīva Albini teksta rečitēšanas manierei un absolūti burvīgajai, tiešām asprātīgajai un jumtu raujošajai lirikai. Es nespētu iztēloties Shellac bez S. Albini vokāla.

"Drink a glass of water..." - šādi vārdi ievada tik-jau-nu-kruto piedziedājumu, kas tiek izspēlēts tikai vienu reizi visas dziesmas laikā skaņdarbā "Mouthpiece". Visa dziesma ir pamats tam, lai . Labi, šī dziesma nav par rečitēšanas mākslu, bet gan par liriku un struktūru. Savukārt "Doris" ir runas kvintesence - tik ļoti, ka šo tekstu mūzikas pavadījumā varētu izmantot, lai ārstētu stostīšanos un palīdzētu indivīdiem, kuriem ir problēmas ar duālisma-visās-lietās koncepta izpratni un veselīgu aizdomu par to, ka viss nav tik viennozīmīgs ("I watch a policemans mouth / out comes an honest word"). 

Shellac ir viena no tām grupām, kurai nav hitu (kas ir hits? nu, somewhat pops, teiksim, Fugazi skaņdarbs "Waiting Room"). Jo katra viņu dziesma, tiešām katra dziesma ir maziņš universs ar saviem fizikas un pasaules uzbūves likumiem. Galvenais ir apskatīties dziesmu liriku, lai izkliegtie vārdi netiek nesadzirdēti un nesaklausīti, tāpēc nesaprasti. Stīvs Albini ir ļoti, ļoti asprātīgs cilvēks un viens no retajiem, kurš šo asprātīgumu spēj tik naturālistiski iekļaut mūzikā, neliekot tai kļūt par sviestroku vai tamlīdzīgu huiņu (dročītāju roku, ska elementi, 666, man pāri plakstiem tek asinis).

Man pēkšņi kļuva kauns, ka piesaucu tikai divas dziesmas. Viņi ir kā svētais grāls iekš grāla, iekš grāla. Seksīga un konstruktīvu, analītisku domāšanu apveltīta krievu matrjoškas versija. 

Taču vēsture arī ir skaista. Un es brīžiem nesaprotu, kas man tīk labāk - Big Black noizroķīgais svaigums/spēks vai Shellac īpašais dinamiskums (protams, ka dinamiskums, jo Big Black bundzinieks bija robots, kas ražots Japānā. Nopietni. Tāpēc bīti bija diezgan... konstanti). Ai, dodiet man laika mašīnu, tikai man, un nevienam citam. Es tiešām zvēru un solu, ka nekam nepieskaršos (neesmu viens no daudzajiem cilvēkiem, kuriem obligāti vajag šo sensoro saikni starp indivīda pirkstu nerviem, smadzenēm un pieskāršanās objektu; kopumā, ja atskaita masturbēšanu un mīlēšanos, lietas patīk baudīt ar ausīm, acīm un degunu).