Ja Tu esi tik jūtīgs, tad Tev tādas filmas ir pavisam kaitīgas - par skaisto jāskatās! Dvēslīte jādziedina nevis jāšausmina.

romantiķis manī piekrīt tevis teiktajam, taču reālists tomēr pārspēj romantiķi, un es sev iegalvoju, ka man riebjas "mākslīgi radītas skaistas lietas" (kino, kā pašmērķis ir skaistums, teiksim; ar mūziku gan ir citādāk, jo tā nav cilvēciska).

a kas tad ir ar mūziku - pārcilvēciska?

vai tu *klausies* mūziku? vai tikai dzirdi to? teiksim, vai tu, braucot privātā/biedru auto vai darbā (uz koleģes galda), esi pohujā par to, kas skan pa radio? ja atbile ir viennozīmīgs "jā", taālāk nelasi. ja vien nevēlies izaicināt vai pat konfrontēt šo savu čaikas personības esenciālo šķautni.

ja atbildi ar "nav pohuj" vai "pārsvarā nav pohuj (teiksim, esi sociāli awkward tāpēc nespēj vienoties ar mūzikas avota īpašnieku par citu aurālu alternatīvu), tad, nezinu, kaut vai banālākais, šis, - https://www.youtube.com/watch?v=pzlw6fUux4o un "mazāk banāls" (nez kāpē rakstu vispār "banāls", jo abi tādi nav) - https://www.youtube.com/watch?v=HMQVoAxKCq0 // if you're our romantic listener, tad klausies labāk šo - http://youtu.be/YGRO05WcNDk?list=RDYGRO05WcNDk

tad pēc abu skaņdarbu noklausīšanās vēlos tev jautāt. vai tev mūzika nešķiet pārcilvēciska? gluži kā dievi, kurus esam izdomājuši. vai kādu mitoloģisku būtni, kas tūkstošgades plīvurā peldas mūsu (zem)apziņu ezeros. kaut kas, kas pasaka - jā, mēs, cilvēki esam stipri un skaisti, un gudri, un jutīgi, spējīgi

paldies, paklausīšos (vismaz man liekas, ka es arī klausīties spēju) pie brīvbrīža, bet skaidras atbildes man tāpat nav. mūzika noteikti ir dziedinoši pielietojamas vibrācijas.

Un ko tu jūti pret tiem slepkavām? Ja tā empātiski skaties.

absolūti neko. laikam tik tālu mana empātija nestiepjas. cita lieta būtu, ja es pazītu kādu no viņiem. vai būtu runājis kaut reizi. vai sēdējis blakus piecas minūtes.

tie slepkavas ir skumji cilvēki. labi, atzīšos, man patiesībā ir žēl, ka mēs, normālie cilvēki, nekad viņus nesapratīsim. jo mēs nekad ar savu apziņu nespētu aptvert, kāda pasaule šķiet tad, ja esi šizofrēniķis smagā stadijā. vienīgi, ja jau lietoju vārdu "normālie" attiecībā uz cilvēkiem, tad taisnīguma labad jāpiebilst, ka, ja pareizi esmu sapratis, mēs visi vairāk vai mazāk esam šizofrēniķi. es neko nejēdzu no anatomijas, bet, ja nemaldos, par empātiju atbild frontal lobe of brain. un dakterīši, veicot testus (nolasot mūsu ķermeņa elektronu response vai ko tamlīdzīgu), ir noteikuši, ka nav tāda lieta kā pilnīgi vesels prāts. mums katram ir savas delusions, tikai fakts, cik ļoti šī frontālā smadzeņu daļiņa reaģē uz kairinājumu (dakterīši testa subjektiem lika klausīties skaņas - visu laiku viens un tas pats tonis, bet tad pēkšņi sievietes kliedziens vai bērna smiekli; izteiktiem šizofrēniķiem nav "normāls", "empātisks" response uz kairinājumu dažādošanu/maiņu) nosaka to, vai mēs būsim spējīgi tiešām dzīvot savās delusional worlds.

šoreiz totāli vēlos atvainoties, ka vispār aizskaru tēmu, par ko man ir ļoti virspusēja un diletantiska sajēga (mentālās veselības tēmu un faktu, ka neviens īsti nav vesels - ir tikai vai nu slimi, vai vidēji slimi vai ļoti mazliet slimi; you get the point). atvainojos tāpēc, ka mans skaidrojums (jeb šis komentārs) man pašam liek kaunēties par to, ka neveicu research, pirms atveru žaunu.

bet, jā, manā dzīvītē īpašs svarīgums tiek piešķirts tieši intimitātei starp cilvēkiem (nebūt ne par seksuālo uzreiz). ja ir bijis šis intīmais mirklis, kas var izpausties kaut vai kā sēdēšana in ones presence (auras ietekmē, tā teikt) vai 2 minūšu gara saruna - tad jau ir empātiskais kontakts. visādi citādi es sevi varētu aprakstīt kā svešu citiem, bet atklātu/empātisku pret tiem, ar kuriem ir nodibināts kontakts (kaut vai šis being in ones presence, ja ar presence saprotam ko līdzīgu aurai). fak, kā man nepatīk, ka nespēju konstruktīvi parakstīt. šo visu lasīt noteikti ir ļoti, khm, haotiski...?

Jā, tā ir, ka vajadzīgs kas vairāk, lai empātiskais kontakts nodibinātos. Bet ne tikai kontakts ar konkrēto cilvēku, arī situācijas atpazīšana. Ja no savas vai citu pieredzes atpazīst traumatisku situāciju, arī reaģē empātiskāk.

Es vairs neskatos, jo šķita, ka kaut kādā destruktīvi, psiholoģiskā veidā apmierinu savu metanaidu pret cilvēkiem. Kā arī nekas jauns un atsvaidzinošs šajā slepkavu industrijā neparādās, tikai ēst, pisties un slepkavot dažādās kombinācijās.

jā, tu piesauci divas taisnības - tas tiešām var būt destruktīvi dažiem prātiem, kā arī fakts, ka viņi ir garlaicīgi, t.i., nav daudz maniaku tipu. jā, ir tur tie, kuri izpilda dieva gribu vai uzskata, ka kāds ar viņiem telepātiski komunicē, ir tādi, kuriem ir noteikta kaite, teiksim, apziņa, ka viņš ir piedzimis bez dvēseles jeb ir miris (dzīvo pasaulē; aizmirsu, kā sauc šādus cilvēkus). un vēl dažādi. bet kopumā visu var reducēt līdz smadzeņu frontal lobe aktivitātes paradumiem. un tas laikam visu padara vēl triviālāku, garlaicīgāku.

labi, atzīšos, nav jau tā, ka bieži skatos šādas doķenes. drīzāk tie ir posmi, teiksim, bija posms, kad skatījos par gangs&prison (kopš pats biju karcerī, vairs neinteresē, jo es TAGAD SAPROTU, cik šausmīgi tas ir; protams, atskaitot komunikāciju ar citiem ieslodzītajiem - to es neesmu izbaudījis un nekad nebaudīšu).

čau, Ulvi, ieej draugiem.lv, es tev uzrakstīju vēstulīti.