- mans antikambaris
- 5/19/14 05:11 am
- Kādā tumšā kambarī, pilnā depresijas un skumju, reiz dzīvoju es. Metaforiskā kambarī. Jo jebkura vieta - pat tā vissaulainākā - uz zemes var būt kāda depresijas kambaris. Man liekas, ka es savu nēsāju sev līdz kā tādu jostu vai auru. Cilvēkiem es patīku, bet tas tikai tāpēc, ka viņi nesaprot, ko viņi redz un kas viņiem patīk. Prestats. Un būtībā ļaunums. Ne pret ko nepavērsts. Un kas gan ir citi, salīdzinot ar sevi pašu? Nekas. Jo, kad beidz eksistēt tu, tad beidz eksistēt arī pārējie. Žēl, ka tik daudzi cilvēki šito nesaprot nemaz, nemaz.
Ir tikai viena pozitīva ziņa - atbildēju visiem uz epastiem. Paldies, ka esat un turaties kopā ar šo bezdievīgi, nožēlojami kroplo cilvēku. Gan jau ir interesanti skatīties uz ciešanām (es zinu, esmu tur bijis, skatījies). Tas ir kā skatīties sporta pārraides. Nopietni. - 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 5/19/14 06:43 am
-
es tomēr vienmēr atgriežos pie idejas, ka, gadījumā ja nav tādas lietas kā reinkarnācijas, es pēc nāves peldēšu pa visuma enerģijas okeānu kā delfīns.
kad domāju par nāvi, vienmēr atceros, ka tas kādu varētu sāpināt. par nāvi vairāk domāju tikai tādā kontekstā, ka tā būtu nevietā. nu - ja es pievienotos šogad 27 club, es domāju maniem ģimenes locekļiem būtu ārkārtīgi skumji un grūti to sagremot. par nāvi domāju. lol. vispār diezgan bieži pēdējā laikā.
uz ciešanām ir traki skatīties. par sporta pārraidi tas pārvēršas, tad, kad vērotājam ir noriebies un viņš grib distancēties no cietēja, cenšoties saglabāt savu veselīgo skatu uz dzīvi, neapgrūtinot sevi ar cietēja spokattēlu savās smadzenēs, kas uzpeld pat brīžos, kad pie cietēja nav klāt un uz cietēju nav jāskatās.
tevi kaut kur citur internetos var sastapt? /j. - Reply