- mans antikambaris
- 5/19/14 05:11 am
-
Kādā tumšā kambarī, pilnā depresijas un skumju, reiz dzīvoju es. Metaforiskā kambarī. Jo jebkura vieta - pat tā vissaulainākā - uz zemes var būt kāda depresijas kambaris. Man liekas, ka es savu nēsāju sev līdz kā tādu jostu vai auru. Cilvēkiem es patīku, bet tas tikai tāpēc, ka viņi nesaprot, ko viņi redz un kas viņiem patīk. Prestats. Un būtībā ļaunums. Ne pret ko nepavērsts. Un kas gan ir citi, salīdzinot ar sevi pašu? Nekas. Jo, kad beidz eksistēt tu, tad beidz eksistēt arī pārējie. Žēl, ka tik daudzi cilvēki šito nesaprot nemaz, nemaz.
Ir tikai viena pozitīva ziņa - atbildēju visiem uz epastiem. Paldies, ka esat un turaties kopā ar šo bezdievīgi, nožēlojami kroplo cilvēku. Gan jau ir interesanti skatīties uz ciešanām (es zinu, esmu tur bijis, skatījies). Tas ir kā skatīties sporta pārraides. Nopietni.