Tātad, tev drīkst gatavot, tikai ne, pasarg dies', mīlestības dēļ!

Pēdējā rindkopa uz tevi neiedarbojās acīmredzot. Vēlreiz paskaidrošu. Nē, man nav pretenziju, ka mana mīļotā gatavo labi. Man ir pretenzija pret, ah, es vienkārši copypeistošu: "Teiksim, sievietes, kuras reāli domā, ka "ceļš uz vīrieša sirdi ir caur vēderu" (pilnīgi pretīgi palika uzrakstot). Un kuras reāli "iet uz to"." Apskatot manas visas dzīves attiecības ar pretējo dzimumu - vienīgais cilvēks, kurš kaut kādas mīlestības dēļ "izgāja uz to", bija mana māte. Un tā bija mīlestība pret mani kā bērnu, nevis tā mīlestība, kas ir starp mammu un tēti.

bet tur jau varbuut vaina tavaam asociaacijaam (ar to nobaroto kuili), pats teiciens jau ir..kāds ir.

nenoliedzu. mūsu pasaule turas uz asociācijām. sevišķi jau analītiska prāta pasaule.

bet tur jau varūt vaina tavām asociācijām (ar to nobaroto kuili), pats teiciens jau ir..kāds ir.

ja ēdiens ir labs, es burtiski uzreiz arī iemīlos.

tāpēc es mīlu vinetu.

es - vinegretu.

bāc, es pieminēju vinetu, lai tu izmestu kādu joku par minetu, taču vinegrets ir pat gaumīgāks vārds. :)

bet kāpēc tev tieši ēdiens liekas tik pretīgs? citiem ceļš uz sirdi ir, piemēram, caur narkotikām, meliem, pieradināšanas pie naudas, pieaudzētiem matiem un vemšanu pēc katras ēdienreizes (ja tādas vispār atļaujas) utt. ēdiens un ēdienreizes visādas savienības mēdz labi saturēt kopā, vēl jo vairāk, ja tas iepriecina.

tu pārprati. man ēdiens neliekas pretīgs. tiešām es tik nesaprotami uzrakstīju? man liekas pretīgas TIKAI UN VIENĪGI sievietes, kuras apzināti paverdzina vīrieti ar ēdienu. paverdzina metaforiski. apzināti kā "bļa, viņš mani iemīlēs/mīlēs, ja es viņu labi barošu/nobarošu; karoč, kad nobarošu, tad viņš būs resns, un es jutīšos drošāk, jo resnie cilvēki mazāk statistiski krāpj savus partnerus [tikko to izdomāju]". es runāju par ļoti, ļoti reti sastopamu sugu, man šķiet. bet tu - par ēdienu.

ēdiens ir burvīgs. kā ceļš uz sirdi var būt caur meliem? caur iestāstīšanu? ja jau cilvēks apzinās, ka otrs melo, tad tas nav nekāds ceļš uz sirdi. un narkotikas ir tikai līdzeklis, nevis ceļš. pats ceļš ir ilglaicīgs process. vismaz tā es to iztēlojos.

viendien trolejbusā brauca iedzēris un ļoti nelaimīgs urla, kurš visiem skaļi stāstīja, ka viņš centīgi strādā, lai viņam un viņa mīļotajai meitenei būtu, ko ēst, bet, kad viņš atnāk mājās, tā sučka neko garšīgu nav pratusi uztaisīt, tāpēc viņš viņu izdzina no mājām. tā bija kolosāla un arī pamācoša ainiņa visām urlu draudzenēm,. viņš vēl aprakstīja ņammīgos siltos ēdienus, kurus pats prot pagatavot (bet tā sučka nē).

bet enīvei, vīriešus var paverdzināt ļoti daudz veidos, tu taču reizēm lasi cosmo, tāpēc es vienalga nesaprotu, kāpēc tevi satrauc, ja to dara tieši ar ēdienu, nu, ar ko tas ir briesmīgāks un ar ko principiāli atšķiras. tev ir aizspriedumi pret resnajiem? he :)

totāli ir aizspriedumi pret resnajiem, jo es agrāk biju (un tagad arī topu par) resnais.

Parasti, tā ir tikai mīlestības izpausme, rūpes.

to es cienu.