- what grinds my gears
- 2/22/13 02:06 am
-
Mani dažreiz ļoti kaitina cilvēce. Nevis tā, ka es kļūstu dusmīgs vai tiešā nozīmē aizkaitināts (griežu zobus), bet gan tā, ka man uznāk bezmazvai tāda kā vēlme ņirgāties. Un es tiešām cenšos no šīs vēlmes izvairīties, bet dažreiz tiešām ir grūti.
Teiksim, sievietes, kuras reāli domā, ka "ceļš uz vīrieša sirdi ir caur vēderu" (pilnīgi pretīgi palika uzrakstot). Un kuras reāli "iet uz to". Es it kā saprotu, ka skumji jau ir, ka cilvēkam ir zems pašnovērtējums citās jomās un tāpēc viņš vīrieša paturēšanas nolūkā apgūst kulinārās izvirtības.
Bet, sasodīts, tas ir tik pretīgi, jo tas manās asociācijās ir kā nobarot kādu dzīvnieku un nokaut to (metaforiski nokaut; tā teikt, tu vairs nekur nebēgsi, resnais), kad tas ir resns, uztaukojies. Tas ir pašsaprotami, ka šāda savienība, kura lielā mērā balstās uz šo faktu, nolemta neveselīgam iznākuma. Kāpēc? Tas ir dabiski. Tas ir viens no bibliskajiem grēkiem. Mums nav mēra izjūtas. Un, ja viss ir tik sasodīti gards, tad mēs pierijamies un lielākā daļa cilvēku, pateicoties attiecīgajai vielmaiņai, kļūst resni. Atzīsim, pilnībā uz to balstītas attiecības nevarētu pastāvēt, ja vien vīrietis nebūtu "normāls", piemēram, slimotu ar kādu eating disorder, tāpēc rakstu "lielā mērā". Un varbūt pat arī ne "lielā mērā".
Muļķīšiem un pārpratējiem jāpiebilst, ka man patīk, ka cilvēki prot gatavot. Bet ja tas tiek darīts tādu iemeslu dēļ, tad tas mani šķebina.