Vai tu spēj uz sevi paskatīties no kāda tālas pagātnes skatu punkta?

Ja spēj, vai tagadnes tēls krasi atšķiras no pagātnes "es" iztēlotā?

Nu, tas tā relatīvi. Tāpat kā ir kaut kādi atmiņu uzplaiksnījumi par bērnības notikumiem, tāpat ir ar atmiņām par tā brīža sajūtām un priekšstatiem "par dzīvi". Skaidrības gan tajā visā nav. Tikai noteikti zinu, ka šķita - dzīve pēc 20 būs daudz, daudz vieglāka, jo tad man būs daudz pieredzes, un zināšu, kā atrisināt lielāko daļu problēmu. Bet ir lietas/īpašības, kas točna ir saglabājušās - nezinu, piemēram, pēkšņs mulsums. Neesmu pārliecināta, vai tā gan bija atbilde uz jautājumu, galu galā tikko pamodos.

Tev jau nav uzdevums atbildēt uz publ.jautājumiem, Anet (pasmaidu).
Es spēju mulsumu esmu laikam iemācījies pārvarēt "vardarbīgi" izspiežot no sevis pretēju reakciju. Varbūt tas nav karmiski pareizi (ņirdzu), bet tas situāciju padara ērtāku (man nesamulstot). Jāsecina, ka mūsos tiešām ir kaut kādas mazu bērnu paliekas. Aizmetņi, kas nav atšķetinājušies laika gaitā. Vai arī vienkārši cilvēki tā ir konstruēti - vienmēr pastāvot noteiktām īpašībām (arī bērnībā), kas liek domāt to, ko tu un es domāju.