Nu bet, Ulvī, Tu to visu, visu patiešām nopietni?

Tā varbūt nav galēja, 100 procentīga lieta, kā jau daudzkas manā un citu dzīvēs, bet, jā, zināms procents nopietnības tam piemīt. Nenopietna ir mana attieksme pašam pret sevi drīzāk. Un nenopietns es kļūstu, saskaroties ar tiem, kurus dažreiz (parasti beigās secinu) saucu par muļķiem. Cilvēkiem, kuri varētu nebūt, bet kaut kāda iemesla (interesanta) dēļ ir (komentārs ierakstam, kas nav tavā friendlistē, līdz ar to tev tipa ir pofig by default, bet redz, ka kādam nav) vai nu manā dzīvē, vai manos komentāros. Protams, sākumā cenšos uztver cilvēku kā jau visus - normāli. Bet, ja viņš nāk ar nenormālo, tad atbildu ar ko līdzīgu (vājība).

Pēc manām domām labāk biežāk pārprasts, nekā runātīgs. Es vispār gribu pelnīt baigo piķi, lai varētu maksāt par regulāru psihoterapiju, kur es izmuldos līdz putām uz lūpām, lai tad pēcāk man gandrīz vispār negribētos runāties ar cilvēkiem.

Man patīk runāt, jo man patīk iedrošināt citus - tādā ziņā. Bet man nepatīk runāt, jo tad cilvēkam patiesi ir jāieklausās manī, nevis vienkārši jāvīpsnā vai jādomā par savu vienīgo patiesību, bet tiešām jāiek;lausās. Un tad es runāju diezgan vairāk. Un nevis tā, ka uz lūpām ir putas, bet ļoti mierīgi, apzinoties, ka mans sarunu biedrs ir visu bez problēmām uztver. Un, ja nē, tad es visu detalizēti un skaidri izskaidrotu.

dža parasti izmakšķerē no teikumiem vārdus un cilvēki, kas tajā brīdī nav ieguvuši šī augstā gara svētījumu, nesaprot