Nepārtrauktās eksternalizācijas ceļš

turpinot par bīstamo literatūru: Lutera "Par ebrejiem un viņu meliem"
8/23/26 04:01 pm
Kad Luters sarakstīja iepriekšējā postā minēto grāmatu, viņš jau bija vecs un īdzīgs. "Īdzīgs" būtu maigi teikts. Precīzāk būtu lietot vārdu "zeal".

Rezumējot, "Par ebrejiem un viņu meliem" galvenā doma ir sekojoša: pēc gadu desmitiem ilgām neveiksmīgām cerībām uz ebreju pievēršanos kristietībai, izmantojot humānas metodes (integrāciju), Luters secināja, ka tas nekad nenotiks, un aicināja kristiešus pārtraukt toleranci pret ebreju reliģisko dzīvi. Un aktīvi vērsties pret viņiem: dedzināt sinagogas, iznīcināt reliģiskos tekstus, aizliegt rabīnu darbību un atņemt īpašumus, uzskatot ebrejus par spītīgiem Kristus ienaidniekiem.

Teksts vēlāk kalpoja par vēsturisku attaisnojumu nacistu antisemītismam.

Ir grūti iztēloties, kā uz vecumdienām gaiši prāti aptumšojas, skaudru dzīves pieredžu un veselības problēmu dēļ. Galu galā zinātnieki ir konstatējuši, ka mūsu psihes veselība un tās alkas būt reakcionārai ir atkarīga no daudziem fizioloģiskiem faktoriem (zarnu bioma, vairogdziedzera darbība, utt., ut.jpr.). Konstatēts, ka cilvēkiem, kuriem raksturīgs ieslīgt agresīvā polemikā, parasti ir problēmas ar vairogdziedzeri.

Galvenais raksta punkts: mēs esam maksimāli integrēti mehānismi, kur, ja nojūk viena detaļa, iekšā var ieplūst dvesemas, no kurām ( attīstoties mūsu apziņā/zemapziņā) mēs vairs nespējam tikt (no tām) vaļā.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko