- 12/14/05 11:19 pm
- Pizģets. Pirms pusotra (16 gadu vecumā) gada man bija tāda potence. Atskatoties no pagātnes, esmu vīlies savā nākotnē
ieraksts iz mana žurnāla:
Man ir tik vienalga, ka, ja vienaldzību varētu izteikt ar koeficentu, maksimālais - 100%, minimālais - 0%, tad mans būtu 90%.
Ja absolūtā vienaldzība ir šeit, un nevienaldzība šeit, tad es būtu šeit [rādu ar rokām tuvu absolūtajai vienaldzībai].
Ja TU arī vēlies būt vienaldzīgs vai vienaldzīga [tas atkarīgs no dzimuma, bļe, i prefer women], tad vismaz padomā par savu ārējo izskatu, kam mūsdienu cilvēks, jā, es runāju par vidusmēra mūsdienu cilvēku- mani, tevi, tavu tēvu un tēva draugus - piešķir pārāk lielu nozīmi un vietu savā dzīvē.
Tu taču vēlies pežuku, ne?
Mani 10% 'nevienaldzības' ir tīrs egoisms. Ja egoismu varētu izteikt ar koeficentu, maksimālais- 15%, minimālais- 0%, tad tas man būtu 10%. Tas ir apmēram kā nesakaltēta melnā šokolāde- tīra, šķidra, saldi šķebinoša manta. Tai pat ir aura.
Mana aura ir melna. Tā bija balta, bet tad tā palika melna. Es atceros sevi kā mazu puisīti, mazu puisīti, kas vienmēr smaidīja... tik dzīvespriecīgs un laipns, nevainīgs. Gluži kā manā jūzer-bildē. Tie bija laiki, kad saule spīdēja spožāk, cilvēki bija laipni un pozitīvi, meitenes sārtiem vaigiem- kautrīgas un naivas. Tas laiks ir gājis secen. 'Tā gadās' (c) K.Vonnegūts
Tā gadās, tas ir fakts.
Dzīves skābes lietus korozijas ietekmē aura lēni, bet pārliecinoši, mainīja krāsu uz melnu. Pastāvēs, kas pielāgosies.
Mana āriene nav melna. Es esmu kārtējais neglītais cilvēks, kas visām sievietēm glaimo, uzsmaida, dara visu, lai kļūtu cienīts un varbūt saņemtu kādu neglītu smaidu pretī. Saukties par cilvēku ir gods. Gods, kas dots katram cilvēkam. Tu nēesi cilvēks, es arī nē.
Tas ir fakts.
Godīgums ir mira tālajā 1994., kad Kurts Kobeins izdarīja pašnāvību
Godīgums mira vakar, kad es vienā piegājienā centos iedabūt sevī lēta viskija pudeli. Venozī, nevis orāli.
Pašlaik ir 1944. gada 5. janvāris. Es tupu Austrumberlīnes bloka bunkurā. Es esmu vācieties. Es esmu prettanku vienības taktiķis. Es sēžu uz sava necilā beņķa, telpā ir tumšs un gaiss ir sasmacis. Smird pēc pelējuma. Priekšā, uz galda, ir noliktas Berlīnes kartes. Visvisādas. Man vienalga. Es masturbēju. - Current Music: uzliku nirvanu, hehe, on a plain
- 9 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 12/14/05 11:25 pm
-
nu, nu. tev vēl tagad ir potences. tavā ta smieklīgajā vecumā!
- Reply
- 12/14/05 11:26 pm
-
čerņa!
- Reply
- 12/15/05 01:16 am
-
Līdz ar to masturbēšana ir svarīgāka par vienaldzību.
- Reply
- 12/15/05 01:28 am
-
šis ieraksts ir savdabīga komplācija no vairākiem agrākiem ierakstiem, vismaz pēdējo ridkopu biju lasījusi pavisam noteikti. jaungads tuvojas, un Ulvis pārskata/pārvērtē savu dzīvi?
provizorijai - man vienaldzības koeficients, šķiet, būtu ~85% - Reply
- 12/15/05 02:04 am
-
carnival
atceros, ka savulaik ļoti lielījies ar šo ierakstu, tad vēl dzīvē nebijām tikušies. iekš #the_cure tu teici, lai swings to noteikti izlasa, ka viņam patikšot. atceros, ka man visvairāk patika tas par to puisīti. šķiet tik ļoti, ka kaut kur to vēlāk neuzkrītoši izmantoju.
īstenībā savādi ir tas, ka pat tik tuva pagātne uzdzen kaut kāda veida sentimentālas atmiņas. laikam tāpēc, ka neesmu vīlies tikai sevā nākotnē, bet gandrīz visu sev apkārtesošo cilvēku nākotnēs. - Reply
- 12/15/05 02:34 am
-
Būtībā gandrīz visiem maniem šāda tipa ierakstiem bija ritms, bet nav melodijas. Tomēr precīzāk būtu teikt, ka bija melodija, bet pietrūka ritma. Bezjēdzīgi ideāli, kas uzvirmojuši no vienas nieka dzirksteles, bez jebkādas patiesiesas, pārpasaulīgas sāpes. Vot šis ir postmodernisms.
- Reply
- 12/15/05 02:47 am
-
Tā stulbi būtu lietot vārdu "pieaugt", tāpēc teikšu, ka vienkārši attīstamies (ne progresējam), pasīvi, varbūt pat negribīgi un spītīgi pielāgojoties. Un tagad, atskatoties uz pagātni, var redzēt izcilu, mazliet panaivu, bet patīkamu sentimentu uzdzenošu fantāzijas karalauka ainvau, kur graustus un kritušo skeletus lēnām sāk segt jaunā pavasara zāle.
Vilšanās sajūta liecina par vājumu, par nespēju samierināties ar kritušo tuvienieku likteni, par vēlmi pagaudot vēl nedaudz pie viņu laika zoba sakropļotajiem līķiem. Paņem taču lāpstu, dabūsi +10 slash attack punktus un 25% iespēju aprakt katru ķermeni, nesabojājot laika paveikto mākslas darbu uz mirošo faktūras. Jo mīlestība ir tas, kas ir. - Reply
- ...
- 12/15/05 09:04 am
-
Bezvārdis
Novecojam un nomirstam, jo dzive muus nezheeliigi un neatriezeniski draazh pakaljaa, liekot mums baudaa beigt un teereet savus dziiviibas speekus pa labi un pa kreisi. Ak, cik tomeer tas ir skaisti...
- Reply
- 12/19/05 12:33 pm
-
hahaha, man vislabāk patīk par viskiju. Gribētu redzēt, kā tu mēģini vēnā iestīvēt pudeli, hahahahah. Mīļš.
- Reply