Esmu ievērojis, ka tev vispār mūzikā patīk tādas "raw" lietas pamatā, tāpēc mums gaumes gandrīz nemaz nesakrīt. Ko tu saki par šādu gabalu: https://www.youtube.com/watch?v=0skQQYaDi7Q un vai esi klausījies to Lungfish vispārīgi?

Neesmu iedziļinājies Lungfish, bet, paklausoties nedaudz un palasot par, varu teikt, ka tas tiešām ir kas tuvāk uz to pusi, kas man interesē mūzikā.

Negribu izklausīties iedomīgs, bet mūziķi dzird mūziku citādāk. Es esmu basģitārists/ģitārists, tapēc man mūzikā interesē konkrēti elementi, kas man vienkārši ir tuvi, jo es pats mīlu tā spēlēt, esmu tā spēlējis vai gribu tā spēlēt. Atceros, kā teenage es attapos, ka pēkšņi sāku dzirdēt mūziku pavisam citādāk nekā pirms instrumenta apgūšanas. Tas bija skaists brīdis, kas ilgst joprojām.

Tā varētu būt. Mans fāters ir savā laikā apguvis mūzikas teoriju un viņa ir t.s. "absolūtā dzirde". Iespējams tāpēc mums ir samērā daudz domstarpību par to kas ir 'labs' mūzikā, lai gan es lielā mērā pateicoties viņam vispār kļuvu par melomānu (mājās bērnībā izklausīju visu pāris tūkstošu, pamatā vecās rokmūzikas, kolekciju) Ir kur sakrīt perfekti, ir kur viņš saka, ka "šitais ir galīgi garām un pat neciešami klausīties". Tā kā man nekas no tā nav, tad ņemu talkā čuju, ņuhu un poņu. Ir atklausīti visi iespējamie žanri un novirzieni, kas eksistē un gandrīz no katra ir lietas, kas imponē. Vai es 'pareizi' saprotu labumu, protams nezinu. Man personīgi ļoti svarīga ir melodija un kopēji kā izklausās kompozīcija ar tās visām komponentēm. Ļoti daudz kas no klasiskās mūzika ir mani fav gabali, piem Bēthovena sinfonijas. Tāpēc arī rokā vai modernajā mūzikā meklēju ko līdzīgu. Tev laikam vairāk interesē ritms un raw ambience.

Jā, tā ir ar mani un rokmūziku - vairāk interesē izjūta, ko tā raisa, tāpēc rawness un noskaņa ir tik svarīgi elementi. Es melodiju uztveru kā vienu no paletes elementiem ceļā uz gleznas tapšanu. Tā ir būtisks elements, bet noteikti risinājumi, kas man ir interesanti, to nepieprasa. Bet tas runājot par manu rokmūziku. Mīlu arī klasisko mūziku, un tur gan man melodija ir daudz būtiskāka. Grūti iztēloties sev tik tuvo Šopēnu, Satī vai Debisī (man tuvāks romantisms/impresionisms klasiskajā, kā redzi) ar limitētu melodiju :)

Nu jā, tā laikam galvenā starpība. Impresionisms (jebkurā mākslā) mani atstāj vēsu. Ir kur rada patīkamu atmosfēru un kopēju feng shui, bet kopumā nekas nepaliek atmiņā. Patīk tās Satī klavierdziesmiņas. Nav slikti paskatīties uz gleznām šajā stilā, bet neko no tā\neatceros. Toties Bēthovena, Baha, Rahmaņinova, Vāgnera vai Lista atsevišķie skaņdarbi burtiski sapurina un izspiež asariņu. Sajūtu to cilvēces ģēniju tajā brīdī. Tevis preferētā māksla tāda pārāk nepersonāla, atrauta no dievišķā liekas.

Es, protams, mīlu Bahu, Listu, lielos krievus un tā, spēju novērtēt, taču ikdienas klausīšanās viņu mūzika man ir mazliet par smagu. Ne kā metāls, bet kā skaņu kopumi. Jāatzīst, klasiskajā visvairāk izbaudu tāda veida kompozīcijas, kas paredzētas solo piano vai pāris stīgu instrumentiem - mazāk pavelkos uz simfonijām to skaņu blīvuma dēļ. Bet te es atkal nonāku pie tā, ka man patīk, kā viena pati piano var uzburt tik lielu noskaņu, ka nemaz nevajag neko citu.

Jā, nu, atkārtoti jābilst, ka es tiešām mīlu visa veida mūziku. Vienkārši man tuvāka ir tā, kas ir gaisīgāka, noslēpumaināka, netveramāka.

Man atkal 'netveramais' parasti noslēpts melodijās. Kaifoju no ritmiem un atmosfērām, bet reti, kad tie izraisa emocionālu katarsi.
Pāris piemēri, kas mani pacilā:
https://www.youtube.com/watch?v=mAVxhHUzCwk
https://www.youtube.com/watch?v=YEMEAxlYL04
Kaut kā tomēr preferēju akcentētu mūziku. Visādi jami un atmosfēriskā mūzika arī patīk daudziem māksliniekiem, bet tīri top of the line stuff priekš manis ir neaizmirstamas melodijas.