Visi mani dzīves notikumu, pieredzes, cilvēki - tas viss notika tikai tāpēc, lai es tagad saprastu to, ka man vajadzēja tik ilgu laiku izbaudīt absolūtu bezspēcību, apziņu par to, ka esmu nožēlojams sūds, apziņu par to, ka nekad nebūšu laimīgs un visu pārējo negatīvo. Ka tas viss notika tāpēc, lai es, saliekot tukšumos iztrūkstošo info un darot to pēc iespējas saudzīgāk (nepaķerot pirmo ideju, kas nāk prātā, bet gan apsverot), saprastu, ka pilnīgi viss, kas ir saistīts ar mani, ieskaitot manus draugus jeb cilvēkus, ar kuriem komunicēju "ikdienā", ka viss ir absolūti pakļauts manai kontrolei - gribu to vai negribu. Un tāpat ir ar tevi - tas viss ir pakļauts tavai kontrolei.
Tāpēc mēs tik ļoti alkstam, lai mūs kāds savāc. Tāpēc pasaule tik ilgi un joprojām balstās uz karaļa un zemnieka principu. Jo cilvēks jūt vēlmi pēc tā, lai viņu kāds vada. Jo pašam vienkārši izdomāt to visu ir grūti. Grūti - tā uzskata cilvēks. Grūti, jo viņš nav pietiekoši informēts. Grūti, jo karalis apzinās, ka viņš nevēlas, lai cilvēks būtu informēts, lai cilvēks būtu laimīgs un tāpēc lai cilvēks spētu dzīvot alterantīvu dzīvi tai, kas visu laiku ir bijusi noteikta kā normāla (vīrieši dara tā, sievietes tā - un, ja nē, tad kaut kas nav labi).
Un tāpēc arī mēs tik ļoti apjūkam, pirmo reizi nonākuši vietā, kur informācija plūst brīvi (piemēram, internetā) - mums nekad nav mācīts un nekad nemācīs, kā apieties ar informāciju, kā mēs kaut ko varam izmantot, lai kļūtu "labāki", laimīgāki. Nekad nemācīs, jo tas nav izdevīgi. Izdevīgi ir depresīvs un ne-ilgdzīvojošs cilvēks, kurš ir ļoti liels speciālists tikai vienā jomā. Jo aiz viņa sekos nākošais, kurš viegli aizvietos pirmo, jo būs izskolots identiskā manierē. Un tad nākošo aizvietos trešais - identisks pirmajiem diviem. Un tāda, lūk, ir mūsu pasaules attīstība, ko diktē, pieņemu, pāris ietekmīgas ģimenes, kurām pieder, teiksim, 90% pasaules bagātību, un tāpēc tās nosaka Pilnīgi Visu, sākot no Rietumvalstu politiku, beidzot ar to, ko mums potē skolā un potē pie daktera (lai mēs nebūtu īpaši veselīgi un biežāk izmantotu med.pakalpojumus).
Es zinu, ka izklausos pēc kaut kāda sazvērestībnieka, bet, sasodīts, ja savelk visus gaps, tad tas ir viennozīmīgi, ka "kāds" mūs, sabiedrību, ietekmē. Tā ir vislielākā iespējamā vara. Un tā ir tik slepena un spējusi saglabāt slepenību tāpēc, ka, ja kāds nopludina info, tad šis kāds tiek nogalināts vai ielikts psihenē labeled as threat to society. Un pati informācija tiks norakta kā sazvērestības teorija. Redziet, man ir aizdoma, ka 95% sazv.teor. doķeņu ir radījusi institūcija, kas tieši ir pakļauta Viņiem. Kā teiktu militārais un neapzināti sociālais ģēnijs Sun Tzu: "All warfare is based upon deception." Un tas viennozīmīgi ir karš pret cilvēci. Pāris indivīdu ilglaicīgs karš pret cilvēci, lai to šķietami saturētu grožos un lai tā būtu paklausīga, laba kucīte, kas sūkā, kad vajag, un klusē, kad vajag, kā arī, kas kļūst dusmīga un rīkojas, kad vajag. Kad vajag kam? Viņu interesēm. Visi kari, visas problēmas, politika, žīdi, musulmaņi, kristieši - tas viss ir sūds set in motion by few.
Kāds varētu vaicāt - kāpēc viņi ir tik ļauni? Ļoti labs jautājums. Visticamāk viņu kodeksā ietilpst pants par to, cik labu viņi dara pasaulei. Respektīvi, viņi paši sev, ritot gadsimtiem, ir iegalvojuši, ka tas ir for the greater good. Tipa
"white mans burden". Un savā ziņā varbūt viņiem ir taisnība, jo, kas zina, ja nebūtu AIDS, vēži un viss pārējais (bads, sūdi), tad pasaule būtu tik pārapdzīvota, ka sāktos absolūts haoss. Ka rase ar vairāk pārstāvjiem pārņemu visu pasauli. Tas nav pieņemams, vai ne? Tāpēc loģiski, ka jābūt kaut kādai kontrolei, jo jūs taču neticiet, ka visas šīs haotiskās valstis un to haotiskās ārpolitikas, kas brīžiem, šķiet, balstās uz to, uz kura lauciņa (kas nosaka, kā rīkoties) apstāsies un nomirs visa, kurai tikko tika nocirsta galva, veic savas darbības tiešām kaut kāda taisnīguma vai, nezinu, vienkāršas savas ekonomikas uzlabošanas vārdā. Jā, protams, ka amīši iegūst naftu daudz vairāk tagad, kad viņiem ir Irāka un Afganistāna (ne pašas valstis, bet to infrastruktūras). Bet tie nav amīši, kas iniciēja karu. Pieņemu, ka vairākums globālo (kari, kur karojošās puses atrodas citās pasaules daļās) konfliktu ir cēlušies no šo dažu cilvēku apsvērumiem - par to, ka tas nāktu par labu Rietumvalstīm, jo, nu, tās ir viņu "mājas". Lai gan paši rietumvalstu pilsoņi arī tiek indēti, but to a lesser extent. Lai gan mēs varētu diskutēt, kas ir cilvēciski šausmīgāk - AIDS veselīgajā Āfrikā vai vēži neveselīgajā Eiropā? (veselīgums - balstoties uz ĢMO pārtikas esamību; lai gan es spekulēju par Āfriku, jo nezinu, cik plaši ĢMO tur tiek lietots). Bet tā nav auglīga diskusija. Nav vērts par to runāt, apzinoties, ka jebkurā gadījumā tas ir bijis, notiek un būs.
Un es par to nesatraucos. Tas ir, es nekļūtu par Jonasu, sastopoties ar šo faktu, ka Pasaule ir neglābjami pakļauta un ka viss, ko iedzīvotājiem māca, ir būt par zobratiņu lielajā sistēmā - būt par zobratiņu, lai aizvietotu mirstošu zobratiņu. Un tāpēc arī mēs neredzam plašas izaugsmes robotu tehnoloģijās, veselības industrijā (zāles pret vēzi, AIDS) u.c. jomās - jo ir svaŗigi, lai cilvēks ir nodarbināts, jo pretēji sāksies haoss. Iztēlojieties moderno pasauli, tikai tādu, kur rūpnīcās darbaspēku aizvietotu precīzi roboti (kas ir ļoti mierīgi iespējams, balstoties uz mūsdienu tehnoloģiju). Ko darītu visi tie cilvēki, kuri strādāja rūpnīcās? Viņi taču visu mūžu ir mācīti (skalotas smadzenes, pārfrāzējot), ka viņiem ir jāeksistē sabiedrībā kā noteiktai personai ar noteiktu nodarbošanos un beigu beigās - noteiktu uzrakstu uz kapakmens: Jānis Pidarass, ļoti apjucis celtnieks. Sāktos tāds haoss, kāds pasaulē nav pieredzēts nekad. Kas līdzīgs varētu sākties, ja mums paziņotu, ka pēc tik un tik ilga laika zeme sadursies ar komētu, un 50% no mums nomirs.
Es par to nesatraucos, jo es zinu, ka tas nav manos spēkos to ietekmēt. Jo tā vara ir tik ļoti caurvijusi visas sfēras, ieskaitot, ticu, visanarhistiskākās organizācijas. Un, ja es sāktu bļaustīties par to, kā ir un norādīt uz šo Varu, tad mani ātri vien apklusinātu - vai nu tiešā vai netiešā veidā. Teiksim, tas pats Jonass. Nahuj viņš jūk prātā? Tāpēc, ka viņš sev katru dienu iestāsta, ka viss ir dirsā. Kāpēc es nejūku prātā? Tāpēc, ka es katru dienu iestāstu, ka viss ir dirsā, bet es tam visam esmu pāri, jo redzu tās pazīmes, un tāpēc varu neiedziļināties šajā "viltus" pasaulē un nebūt viens no tās karognešiem (es varētu būt perfekts šīs "viltus" pasaules karognesis, jo man ir milzīgs potenciāls pārliecināt citus; tagad vien jāgaida, kad tikšu savervēts, hehe).
Man patiesībā ir mazliet bail, ka publicēju šo postu. Jo man nav ne mazākās nojausmas, cik liela ir viņu kontrole pār mums. Es ticu, ka tiešā veidā - ar kaut kādiem stariem, lol, - viņi pagaidām nevar ietekmēt mūsu domāšanu. Bet to viņi dara netiešā veidā - kaut vai tās visas vakcīnas un konspirāciju teorijas. Tās visas ir paredzētas tikai un vienīgi, lai liktu cilvēkam baidīties no jebkā (bailīgs cilvēks ir vieglāk pakļaujams) un lai novirzītu cilvēka uzmanību no "būtiskā"; katru reizi, katru sezonu mums stāsta, ka pastāv milzīga iespēja nomirt, ja mēs nevakcinējamies, tomēr prakse rāda, ka tie (mana māte, tēvs, māsa), kuri vakcinējās pret gripu, toziem arī to saķēra, savukārt es un Rita, piemēram, nē.
Gribētos teikt, kā tajā dziesmā, ka "pasaule ir neērta vieta". Bet tie būtu meli. Pasaule ir ļoti ērta vieta, tikai mums vislaik tiek iegalvots, ka tā ir neērta. Un mēs tam ticam jau kopš bērna kājas. Es tam ticēju visvairāk. Tāpēc es biju tik ļoti nelaimīgs pirms gadiem 5, 10. Es nesaku, ka esmu ļoti laimīgs tagad, bet es vismaz beidzot nekautrējos sirsnīgi smaidīt un runāt atklāti par jebkuru tēmu, apzinādamies, ka man nav no kā baidīties, ja runāju ar citu cilvēku. Tas ir, es esmu laimīgs, bet tas apmērs ir neliels; toties es apzinos to laimes potenciālu, kas mīt manī un tevī, un tas ir milzīgs. Tikai par nelaimi pilnīgi viss, kas šajā pasaulē ir oficiāls, ir vērts pret individuālo laimi un par sociālo "laimi". Sabiedrības gadījumā nemaz nevar runāt par laimi. Tas ir tik nekorekti, jo sabiedrībai kā tādai nav savu interešu - tā sastāv no indivīdu interešu sadursmēm un kompromisiem. Un kompromiss gandrīz vienmēr nozīmē, ka kāds cieš. Tātad sanāk, ka tas viss ir vērsts, lai liktu ciest cilvēkam ,kurš nepakļaujas, un papaijātu to, kurš ļoti labi pakļaujas. Ļoti loģiski patiesībā.
Lai vai kā, atvainojos par tik milzīgu un haotisku rant'u, bet es vēlējos to uzrakstīt, lai nākotnē varētu atskatīties uz to brīdi, kad beidzot visas manas sajūtas un izjūtas, un aizdomas saplūda vienotākā ideoloģijā par cilvēku, viņa vietu šeit, jēgu, laimi, seksualitāti, kreativitāti un visu pārējo, kas ir svarīgs, lai indivīds, viņaprāt, pilnvērtīgi nodzīvotu savu sasodīti īso mūžu (īss, salīdzinot, ar laika ritumu kā tādu).
Es vēl fiksi gribu piebilst un aicināt cilvēkus, kuri šo izlasa, apdomāties, vai viņu draugi ir tiešām tie cilvēki, kuriem var uzticēties un kuri patiesi viņiem nāk par labu. Mums melo, sakot, ka draugus neizvēlas. Modernajā pasaulē izvēlas. Tāpēc, lūdzu, ja tu draudzējies ar kaut kādu Hariju vai citu deģenerātu, tad, lūdzu, apdomā, vai tas ir tā vērts. Jo, gribam vai ne, bet mūs ļoti ietekmē līdzcilvēki un viņu viedoklis par visu. Harijs šo postu kārtējo reizi nosauktu par tīņa spriedelējumiem tikai sava skaudīguma pēc. Vispār tas ir viens no iemesliem, kāpēc es tik ļoti nicinu cilvēku skaudību. Tā ir tik regresīva ne tikai pret skaudīguma objektu, bet tieši pret būtni, kurai skauž, ka man pat paliek viņu žēl. Es atvainojos, ka es tevi pieminu savā postā tieši, Harij, bet man nav citas iespējas, tas ir, tu pats izprovocēji mani. Es ticu, ka 90% tavu draugu ir tik aizspriedumu caurvīti, ka viņi vienkārši nav spējīgi aptvert, par ko es runāju, cenšoties to visu norakstīt uz kaut ko, kaut kādu manu problēmu, bet es ceru, ka vismaz tie 10% mazliet aizdomāsies. Jo tas ir sākums visam - aizdomāšanās. Arī es tā sāku. Un vispār - šis arī ir tikai mans sākums.
Tā kā laipni lūdzu klubiņā, kur mēs domāsim, ko darīt, kā rīkoties, lai mūsu bērniem nebūtu jāiet cauri tiem visiem sūdiem, kam gājām cauri mēs. Nākotnes vārdā. Nē, es pavisam nopietni. Es ticu, ka mēs mierīgi varam izveidot savu vidi, kurā eksistēt tā, kā vēlamies, nodaloties no sabiedrības un darbojoties ar to tikai nepieciešamības robežās? Ar nosacījumu, ka šī vide tiešām būs kārtīgu vienošanās aktu caurvīta - lai vienam nav iespēja dominēt pār otru, un tādējādi nesāktos problēmas, agresija un beigu beigās - Lielās Sabiedrības mazs modelītis (t.i., tās sabiedrības, kas mums riebjas).
Jūsu viedoklis par to (kaut vai tikai iepriekšējo rindkopu)?