pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
- 4/28/13 01:50 am
- Protams, ka apzinos, ka kāds varētu norādit, ka es "tukšās informatīvās vietas" esmu aizpildījis tikai un vienīgi ar aizspriedumiem. Ka tā cilvēki dara. Tā varētu būt, jo tas ir tipiski cilvēciski. Un tā varētu nebūt, jo es cenšos izvērtēt savas domas, tieši domājot par to, vai tās gadījumā nav radušās no kādas citas problēmas, ko esmu noracis (therefore aizspriedums) vai kā tamlīdzīgi. Es nepretendēju uz vistīrākās domas statusu. Un arī negrasos pretendēt. Bet gan uz savu subjektīvo patiesību, kas man rastu mieru un ko es spētu īstenot tā, ka tā varētu rast mieru arī citiem. Nav svarīgi, ar kādiem vārdiem kas tiek pateikts, ir svarīgi, ka tas ir pateikts un ka klausītājs to saprot tā, ka spēj pateikt kādam citam tā, lai viņš to saprastu tikpat labi kā cilvēks, kurš to pateica in the first place. Ja es esmu laimīgs, man citi, kuri man ir mīļi un kuri pret mani, lai arī esmu runājis huiņu, ir visu laiku izturējušies ar cieņu un sapratni, ir svarīgāki par sevi labsajūtas ziņā. Es to esmu noskaidrojis tikai pēdējā gada laikā.
Viena lieta, ko aizmirsu piebilst, ir tas, ka man ļoti nepatīk cilvēku aizspriedums, kas nosaka to, ka cilvēks, piemēram, mani uztver tā, kā viņš mani atcerās, kad pēdējo reizi tikāmies un plašākā mērogā komunicējām. Ar dažiem cilvēkiem neesmu ticies 2, 3 gadus, ar dažiem 5, 6 gadus. Līdz ar to viņiem nevar būt ne mazākās nojausmas par to, kāds es esmu tagad. Īpaši jau tad, ja viņi akli tic tam, ka cilvēki nemainās. Cilvēki nemainās, bet mainās viņu domas, viedokļi. Būtība ir tā pati, toties izjūtas/sajūtas, ko mēs varētu saukt par Pašu Galveno lietu, mainās, rodot arvien jaunas pieredzes un tādējādi secinājumus.
-
0 atstāja kaut koatstāj kaut ko