Kāpēc mums tas būtu jādara, kāpēc mums būtu jārīkojas kā viņiem - kāds varētu jautāt man. Tā nav atriebība, tā nav ideoloģija. Tā ir apziņa par to, ka "tā tu mums iemācīji, tāpēc tagad pati saņem" (apzināts spītīgums, kas nav vērsts viennozīmīgi uz kaitējuma nodarīšanu vai atriebību) - šis izklausās pēc atriebības, bet tas tāpēc, ka es nepiebildu, ka bez šīs liekulības pret sabiedrību, ko "nīstam", ka bez tās mūsu mazā sabiedrība nespētu eksistēt vai nu materiālu vai kulturālu aspektu dēļ. Mums vajag sabiedrību, mēs to izmantojam diendienā, dzīvojot tajā un mēs pa lielam nevaram bez tās (daudzi aspekti gan tiktu aizvietoti mūsu alternatīvājā sab., tomēr ne visi). Tāpēc tas būtu ļoti neveselīgi disociēt sevi pilnībā, saraujot visas saiknes. Es nevēlos kultu, es vēlos alternatīvu sabiedrību, kurā cilvēki stāsta citiem tās biedriem, kuriem interesē, par to, kā cilvēkam patiesi justies laimīgam, kā nodibināt saiknes un kā dzīvot, sadzīvojot ar šo šausmīgo monstru, ko dēvējam par moderno sabiedrību? Ne tikai stāsta kā tādā stulbā skolā, bet gan parāda ar piemēriem, iedziļinoties katrā no cilvēkiem. Jo es ticu, ka šī sabiedrība vismaz tās sākontējā stadijā, būs neliela, līdz ar to katrs cilvēks būt ļoti, ļoti svarīgs un katram cilvēkam varēs tikt pievērsta padziļināta uzmanība - gan viņa psiholoģiskajam stāvoklim, gan intelektuālajam, gan veselības. Vienīgais, ko, šķiet, šādai sabiedrībai obligāti vajadzētu (tas nav obligāti, bet labāk, lai ir), ir cilvēks, kurš sevi ir izskolojis cilvēka veselības zinībā un ārstniecībā - nevis pēc metodēm "uzveic to ar zālēm", bet gan drīzāk idejiski un in general.