- 9/6/21 08:44 pm
- Vecmammas izvadīšana bija smagāka nekā gaidīju. Kad teicēja piesauca viņas dzīves faktus, kā dēļ vecmamma izklausījās pēc krutas sievietes (viņa 50tajos Ludzā diktēja modi, bļaģ), es sapratu, ka, sasodīts, es tikai zināju viņu no viena, limitēta skatu punkta. Gan arī tāpēc, ka nebiju pie sevis kārtīgi pārdomājis viņas nomiršanas faktu (līdz brīdim, kad ieraudzīju viņas līķi zārkā, tas nešķita nekas tāds - nu, mēs visi mirstam un tā).
Stulbā modernā cilvēka traģēdija - man kļuva sevi tik žēl par visu to zaudēto informāciju, ko varēju iegūt, bet neieguvu, un es vienkārši raudāju par to kā tāds egoistisks muļķis. Un, kad atvadoties noglāstīju viņas pieri, kas pieskārienam šķita silta un dzīva, vien iemigusi, man kļuva tik smagi un pretīgi pašam no sevis, ka steigšus pametu krematorijas atvadu zāles telpas un aizgāju uz blakus esošajiem Raiņa kapiem pažēlot sevi. Garām paskrēju vēl citai izvadītāju kompānijai - tur tāda konveijera metode. Jā, un atpakaļ, uz mielastu, neatgriezos. Ko tagad nožēloju, jo tur viens mūsu rads atklāja par sevi baigos noslēpumus (viņam ir sieva kaut kur Āfrikā un otra Japānā, aizdomas, ka viņš agrāk bija spiegs - daudz izglītības, zina daudz valodas, strādājis diplomātijas jomā).
Es dažreiz sevi tik ļoti neciešu.
Lai vai kā, pasaki saviem vecvecākiem, ka mīli viņus. Pirms viņi nomirst, labi? (ja mīli, tas ir) - 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 9/6/21 10:03 pm
-
Jūtu līdzi. Bet kāda daļiņa no viņas vienmēr paliks ar tevi, tas nepāriet, ar laiku varbūt kļūst pat būtiskāk.
Mīlestību ir jāpasaka. Arī vecākiem un visiem, kuriem domās sakām, bet pateikšanu vārdos atliekam uz vēlāku laiku. - Reply