Sīkums par zilumu - tie tomēr dzīst ātrāk kā lauzti kauli. Paldies, ka palīdzēji viņai.

Malacis. Pareizi darīji un man prieks par tevi. Bet mani nepamet maza aizdomiņa, ka pēdējā lakā esi sācis pārāk tīksmināties par savu pareizumu. Man arī dzīvē bijušas līdzīgas situācijas, bet par tām neesmu rakstījis nedz cibā nedz citur, pat stāstījis nevienam neesmu. Piedod par manu kārtējo cinisko repliku. Laikam pēdējā laikā visu uztveru ar aizdomām.

Es arī dažreiz aizdomājos par ko tamlīdzīgu, par ko tu šajā komentā, kad sastopos ar ierakstiem, kur kāds tipa izdarījs ko normālu (jo man tiešām neliekas, ka tas bija kas īpašs - I didn't go out of my way to help; redzi, man pat bija viņai grūti pieskārties, par ko sajutos uz mirkli vājš). Pārāk daudz internetā stāstu par to, ka cilvēki cenšas pārāk dročīt uz to, cik viņi ir jauki un labi, tas gan, taču beigās izrādās, ka tas tika darīts interneta punktu dēļ.

Galu galā šis vairāk bija "mīļā dienasgrāmatiņ, ar man tikko notika kas neparasts" ieraksts - pēc izkāpšanas no trol., diži nedomājot, to vienkārši ierakstīju te.

Nu jā, tas ir ok. Man pašam dažreiz rodas tāda laba pašsajūta, kad izdaru ko lādzīgu. Gandrīz vai gribas to atcerēties, dokumentējot. Bet tiešām, nav padvoha. IRLā arī es cenšos vienmēr būt izpalīdzīgs un draudzīgs un tas nav ar piespiešanos, man tā vienkārši gribās un tas ir normāli. Ne velti mans labākais draugs šobrīd ir totāls vatņik-kirevs, kurš ideoloģiski varētu tikt definēts kā piektā kolonna un nelojāls, bet personīgā saskarsme starp mum ir pārāk laba, lai to upurētu ideju vārdā. Vismaz pagaidām. Nekad nevajag domāt, ka interneta srači ir tas kā mēs viens ar otru apiesimies tet-a-tet.