Tikai gudri cilvēki zina, ka daudz ko nezina.

Ļoti svarīgi iemācīties kļūdīties. Es agrāk vienkārši biju baigais mīzējs. Gļevulis if you will. Tāpēc tagad beidzot izbaudu dzīvi bez bailēm (no sevis, no citiem).

Es gan no sevis reizēm joprojām baidos.

Man vienkārši ir tāda juška, ka man nav citu opciju, kā vien iemācīties perfekti sadzīvot ar sevi (un citiem). Tas vai pīšļi.

Bet vai tas vispār ir iespējams- perfekti sadzīvot ar visiem.... un sevi galvenokārt.

Nav iespējams. Tāpēc man ir ļoti maz savu cilvēku apkārt. Bet šīs visas lietas nav attiecināmas uz cilv.vispārīgi. Jo viss tomēr atkarīgs no personības šķautnēm. Man no tēva ir pielipusi nespēja un nevēlēšanās uzturēt prāvu draugu pulku. Tāpēc spēju būt laimīgs, kad apkārt ir maz cilvēku. Teiksim, mani draugi ir mani gr.biedri. un vairs īsti nav. Pārējie ir paziņas. Un tad draudzenes kā atsevišķa vienība.

Tad mēs savā ziņā esam līdzīgi. Es pirms gada sev godīgi atzinos un pieņēmu, ka man nav draugu. Ir ģimene un paziņas. Es vienkārši esmu tāds cilvēks. Tā bija smaga atziņa, bet tās pieņemšana mani atbrīvoja. Reizēm gribētos, lai kāds ir, bet es lielāko daļu cilvēkus vienkārši nesaprotu....

Man savukārt nav īsti nepieciešami daudz draugi. Galvenais, lai ir viens vai divi. Es esmu ļoti komunikabls, taču neprotu uzturēt casual attiecības. Neprotu atgādināt par sevi. Neprotu atcerēties par citu svarīgajām lietām. Un tā.

Piekrītu par atbrīvojošo apziņu. Tomēr ir esenciāli pieņemt sevi, kāds esi. Un no tās atziņas tālāk celt pārējo ēku uz augšu.

:) man arī agrāk vajadzēja atgādināt sev, ka pienācis laiks uzrakstīt vai piezvanīt, bet tagad vairs tā nav. Dzīvot kļuvis vienkāršāk. :)

Gratz.

Labs koans.

Pimpis vitrīnā, šķiet, vairāk atbilstu realitātei