Ai, bet tai dziesmai taču ir lieliskas lirikas - šodien, atceroties vakardienu, pārlasīju. Nav brīnums, ka jāraud.

Mhm, patiesi ģeniāla lirika. Es tik tagad kārtīgi iepazinos ar to. Spēxx.

Tā ir mana vīra mīļākā dziesma (mums visā, it īpaši mūzikā, ir ārkārtīgi atšķirīgas gaumes - kas ir labi, jo tā var atklāt tādas pasaules, kuras ar līdzīgi domajošiem nemūžam neatklātu).

Kā izpaudās šī atšķirīgā gaume mūzikā? Es vaicāju, jo pēdējā laikā esmu novērojis, ka esmu iemācījies klausīties ļoti atšķirīgu mūziku, tagad spējot izbaudīt to, ko es nespēju izbaudīt savulaik. Viņam tiešām patika slikta mūzika? (jo, saprotams, ir arī mūzika, ko ir grūti baudīt - parasti tas ir folks vai kaut kas super cheap and w/o any signs of self awareness).

Uzrakstīju, bet nodzēsu - ko es tur klačošos. Man līdzīgi - arī pēc trīsdesmit sāka paplašināties redzeslauks, sāku akceptēt, tolerēt un atsevišķos gadījumos fanot par popsņu utt.

Katrā ziņā, ja tā patiesi ir cilvēka mīļākā dziesma, tad es par šo cilvēku nespēju domāt neko sliktu.