- par lovlī mjūzik
- 6/12/15 01:15 pm
- Negribu klausīties latviešu folku, kas te klusiņām skan. Nezinot, ko vēlos klausīties, sapratu, ka labāk kaut ko ļoti pazīstamu, tāpēc uz austiņām uzliku sākumā kaut kādu The Cure best hits. Noklausījos to līdz pusei, bet tālāk vairs nespēju - tikai pēc tam pamanīju, ka remastered. Fuck you, rehashers. Biju jau aizmirsis, cik ahujenna ir šī muzačka. Man ir tiešām žēl, ka uz pasaules ir tik daudz cilvēku, kuri nespēj izkāpt no kāda stila, žanra, no kādas domas, idejas un tādējādi izbaudīt visu plašo, košo mūzikas paleti. Jāpiebilst, ka šajā postā runāju par "moderno" mūziku.Tagad sāku klausīties laikam savu The Cure mīļāko albumu - Seventeen seconds. Man laikam šis albums tik ļoti tīk, jo tas ir tik piezemēts un tik ļoti minimālistisks. Bet, nu, jā, es vispār vairāk fanoju par viņu agrīno daiļradi (meloju, jo, saprotams, ka mīlu arī "Disintegration" albumu un, ai, vispār visus pārējos). Noklausieties, teiksim, "Play for today", "In your house" vai "Seventeen seconds" ("A forest" nemaz nepieminēšu, negribu izklausīties banāls) un pasakiet - vai nav kruta? It sevišķi tas, cik kruti ir dziesmu sākumi. Man vienmēr ir patikuši izcili dziesmu sākumi (skatos uz skaņdarbu "Seventeen seconds").
- Current Mood: nostaļģija
- 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 6/12/15 02:55 pm
-
mani vienmēr ir ļoti iespaidojis, kā var samērā īsā laika sprīdī izdot divus tik atšķirīgus albumus kā pornogaphy un japanese whispers
ar to viņi arī ir kruti - Reply
- 6/12/15 03:01 pm
-
vot, tas ir tas, ko es nepieminēju - tas, cik ļoti atšķirīgi viņi spēja būt. un bija. un ne tikai tajos albumos (tur tikai fakts, ka īsā laika posmā tādas atšķirības). tevis piemērs ir manis nepasacītie vārdi.
man šķiet, ka tā ir nepieturēšanās pie kaut kā viena. un tas ir ļoti pozitīvi, it sevišķi, ja esi jau iekotējies mūziķis, zināms. un es to pat neuztveru kā eksperimentēšanu. jā, to galīgi nav jāsaprot kā eksperimentēšanu. vienkārši mūziķos ir daudz vairāk, nekā viņi ieliek albumā x vai y. - Reply