Iekārtoju sevim galeriju šeit. Sakarā ar to, ka šodien visu dienu nācās dzīvoties pa teātri, kaut ko arī sabildēju.
Pie šitās pults es strādāju mazajā zālē, pie šitās lielajā un pie šitās es izklaidējos. Visu gaismošanu taisa ar šitādu brīnumu. Spēlējošais sastāvs. Arvo Upenieks mega labi spēlē vecu kraķi te un te. Pokemonieraksts.

Izvilku ārā vecās lidmašīnu un kuģu biļetes. Paņemot rokās katru papīrīti un to apgrāpstot, rodas liela nostaļģija pēc tā visa, kas reiz bijis. Katra mazā papīra strēmelīte nes sev līdzi kādu savu stāstu, sev raksturīgus notikumus, kas raksturo tās identitāti. Papīrs ar dvēseli. Kaut kā dīvaini, ka tad, kad pa rokai nav nevienas fiziskas lietas, atmiņās kavējoties vienmēr gadās nepilnības, bet kad rokās tiek ņurcīta kāda ar notikumu saistīta lieta, tad viss atmiņā ataust detalizēti un skaidri. Tas papīrītis liek atcerēties pat vissīkākās detaļas kādā iepirkšanās centrā vai kur citur. Patīkami.

Aizvien vairāk sāku apzināties, ka gribu redzēt/dzīvot labākā Latvijā. Gribētos pabūt sakārtotā valstī, kur katrs nedomā vis tikai par savu kabatu, bet gan tautas labklājību. Utopisks skatījums? Domāju, ka nē, jo pasaulē netrūkst tādu valstu, kur tas dzīves līmenis ar nav neko labāks par mūsējo, bet vismaz pie siles esošie nestiepj prom, ko vien var aizstiept. Kaut kā skumji apzināties, ka mūsu nodokļos nomaksātā naudiņa aiziet kaut kādiem tipiem, kuri dēvē sevi par 100 gudrajām galvām. Protams, ne visi tur ir tādi. Ir arī pa kādam cēlsirdīgam pilsonim, bet to īpatsvars ir niecīgs salīdzinājumā ar tiem citiem. Viņi tad nu laikam uzskata par pašsaprotamu, ka iedzīvotāji viņus finansiāli atbalsta. Atbalsta arī viņu ikrīta avīzes pirkšanu, lai varētu sēdē kaut ko palasīt, jo tas, ko runā tribīnē, taču nav interesanti un saistoši. Pat negribas komentēt tādus, kuri tur ir tikuši kaut kāda neizskaidrojama spēka darbības rezultātā - tādi, kas pat valsts valodu nezin un ne reizi nav līduši tribīnē runāt. Jāsāk, laikam, tomēr ar sakni - ar tautu, kas tos viedos tur ievēl. Cerams, ka pensionāri tagad pieņemsies prātā un mācīsies no kļūdas par Latvijas dalību ES balsojumā. Sāks viens pēc otra kaukt, ka nevar vairs paēst. Varbūt beidzot vecumdienās sāks domāt ar to vietu, kuru ir pieņemts saukt par galvu un neticēs visam ko saka, bet gan paši analizēs un izvērtēs lietas. Esmu vīlies valstī, kurā dzīvoju. Raušos uz to pusi pēc kādiem gadiem 5.

Apsveicam Jūsu LMT. Abonenta numurs laimēja 100Ls.sarunām. Lai sanemtu laimestu zvaniet 5 minūsu laikā pēc SMS.atvērsana. INFO-9892126.Ar cienu LMT.
/Mani visvairāk fascinēja ortogrāfija salikumā ar interpunkciju. Slāvs laikam smagi nokļūdījās abējādi.

Rīga slīgst ūdenī. Pie Bastejkalna esošais kanāls ir aprijis gājēju ietvi un dažus kokus. Kā arī daudzus reklāmas stabus. Daugava jau pamazām sāk atkāpties, bet teātra jumts vēlaizvien draudīgi gauduļo vējā. Da Vinči kods ir ārkārtīgi interesants - pat es, kurš grāmatas nelasa, esmu to izlasījis jau līdz pusei vienas dienas laikā. Pilnīgi citāda grāmata, un, galvenais, ir daudz nezinātu/neievērotu/noslēptu faktu atklāšana. Tā lidmašīna, kura uz šejieni lido no Kazahstānas un tālāk uz Ameriku, šodien neriskēja te sēsties. Vējš bija neprognozējams un tā pēdējā brīdī atcēla bīstamo nosēšanos ar visu to, ka šādā laikā lidmašīnas vada/nosēdina autopilots (Rīgā ir tāda sistēma), domājams, rada glābiņu Viļņas lidostā. Vēlāk veiksmīgi atlidoja uz šejieni un nu jau ir kaut kur virs Atlanijas okeāna. Cik atceros, Amerikā šitādā vējā streikoja kanalizācija un dāsni dalīja savu saturu pa tualetēm. Labi, ka pie mums tā nav.

Prieks par trubu, kura jau otro dienu pēc kārtas plīst, kā rezultātā notiek tikai pirmās stundas, taču ceļā pavadītās 2,5h ir ļoti žēl. Mīļo scooby_snack vai tiešām ir tik grūti man pateikt, ka arī nākamajā dienā būs problēmas ar trubu un tāpēc labāk skolā nerādīties. Pēc grafika drīzumā vajadzētu sprāgt arī trubai pretējā pusē. Bet ne par trubu ir šis stāsts. Stāsts vispār nav par neko. Izmantodams situāciju, aizgāju pa dienu pacilāt smagus priekšmetus. Kamēr cilāju vienu smagu priekšmetu, man sāka zvanīties telefons. Pacēlu, protams.
Klusa sievietes balss telefonā: Vai jūs esat Aigars?
-Jā, esmu gan.
Vai jūs pazīstat Miķeli Ļaksu? Viņš man iedeva jūsu nummuru.
-Jā, pazīstu gan.
Viņš stāstīja, ka jūs nodarbojoties ar web lapu veidošanu.
Jā, tā tas ir, bet kas jūs esat?
Esmu no TV3 sarunu šova Aina.
(sapriecājos - moš Aina sevim zaiti sagribējusi)
Es jums gribētu uzdot dažus jautājumus.
Cik jūs saņemat mēnesī?
-Tas ir gabaldarbs un katra samaksa tiek sarunāta atsevišķi, bet vidēji tas ir ***Ls par lapu.
Varbūt tāds dziļi personisks jautājums: Vai jūs saņemat vairāk par saviem vecākiem?
-Nē. Es saņemu krietni mazāk.
Varbūt jūs varētu atnākt uz mūsu sarunu šovu un pastāstīt par sevi, par savu darbu, par naudu?
-Nē, es uz tādām lietām neparakstos.
Jūs baidāties? Mēs piedāvājam samaksu.
-Nē, es nevēlos par to runāt publiski.
Ja tomēr pārdomājat, tad lūdzu atzvanat.
-OK, uz redzēšanos!
Uz redzēšanos!

Pazvanīju Miķelim - viņam arī esot uzmākusies tā asistente, domādama, ka LTV Juniors kaut ko maksā saviem korespondentiem.
Cik sapratu, tad tēma laikam varētu būt par jauniešiem, kas apvieno skolu ar darbu vai kaut kā tā. Ja nu arī jums zvana kāds nezināms cilvēks no LTK telefona ar nummuru 7210914, tad zinat, ka tā ir Ainas asistente, kura jūs gribēs pierunāt nākt un parunāties kameru priekšā. Bet dīvaini kaut kā, ka tā notiek. Tādu lietu mūžam nebūtu gaidījis. Vēl nesen viņu parodēju. Ja es arī uz turieni aizietu, tad laikam nespētu nesmejoties uz viņu skatīties.

Vairs nemāku neko uzrakstīt. Vai, pareizāk sakot, nespēju atrast vārdus, lai aprakstīt izjūtas un notikumus. Arī rakstīt negribas. Pa šito mēnesi esmu galīgi atradis no žurnāļa rakstīšanas, neslēpšu, ka drukāju arī lēnāk. Zenītā esošā melnbaltā filmiņa izbildēta tikai līdz pusei. Gribētos nobildēt veca cilvēka sastrādātas rokas, bet ir tikai viens cilvēks, kuru varu iedomāties un tas pats ir 180km attālumā no Rīgas. Katru dienu cītīgi gribu sev sintiķi, kuru kaut kad nākošā gada sākumā arī nopirkšu. Un tad arī varēšu druscīt paārdīties. Kas attiecas tīri uz pēdējām dienām, tad notiek visāda haltūras, par kurām tiek saņemta smuka naudiņa un tā. Rītvakar ar vienu cibisti dosimies uz pasākumu. Tādu saviesīgu. Gribās sevi celt tā tīri muzikāli. Es laikam par sevi kaunētos, ja ietu uz kaut kādām larokām vai esenšaliem. Man nepatīk apmeklēt (piedodiet) lētas izklaides. Man kaut kā labāk patīk radīt pašam, nekā iet uz kāda cita sagatavotu kaut ko. Varbūt tas saistāms tikai ar to publiku, kas tur pārsvarā iet. Kaut kādi pastulbi, nejēgā uzkačāti džeki ar kādu blondu čiksu (kuci?) lielām krūtīm, pie sāniem. Es nekad negribētu būt tāds. Laikam arī nespētu. Ak, jā, pavisam nesen nopirku sevim džemperīti. Tādu galīgi vienkāršu, kurā arī es izskatos tāds vienkāršs - tāds, kāds es sevi gribu redzēt. Kautrīgs pat.

Visu dienu pa teātri, kooperējoties ar kaut kādu krievu, kurš larokā kaut kad strādājis. Ziniet, viņš smirdēja un principā neteica nevienu vārdu latviski. Man bija jāmocās, lai domātu locījumus vārdiem, kurus es lietoju ļoti reti. Un vispār tās eglītes mani ir padarījušas nožēlojamu, vienīgi maksā gan pasūtītāji dāsni. Pašās beigās vēl ieskrien skaņu būdā kaut kāda vecene ar digitālo fočuku un uzvedas kā viena īsta paparacci. Nu bet cilvēki taču strādā, nevis pōzē darba laikā. To laikam sauc par pienākuma apziņu, kura, manuprāt, man tomēr ir. Rīt mani gaida Ķegums, bet tagad - gulta.

Nu vot. Atdzēsos. Un tāds arī palikšu. Ir noticis drausmonīgi daudz visādu lietu, ka pat grūti apstāstīt, kas un kā.
Izmetu lielu daļu frendlistē esošo cilvēku - tādus, kuri neraksta un arī tādus, kuru rakstītais nav interesanti lasāms manām acīm. Jā, jā, zinu - jūsu žurnāļi, jūsu domas utt. Bet frendliste tomēr mana. Un nevajag par to uz mani apvainoties. Es pilnīgi noteikti zinu, ka reālajā dzīvē jūs esat lieliski cilvēki un tā, bet tad paliksim tikai pie reālās dzīves. Ar to tad laikam arī esmu beidzis savu "tu mani piefrendo, es tevi piefrendoju" ēru.
Vispār es tīri labi biju spējīgs dzīvot bez žurnāļa.

Meklējiet citu!

Lai vai kā, bet parādā es nepalikšu nekad. Atliek vien nogaidīt īsto brīdi un nobruņoties ar kapitālismam tik piemēroto frāzi, kuru izteikt ar nelielu smīnu sejā un patiesu prieku sirdī: "Pērc! Strādā! Mirsti!" Un šobrīd tu mirsti, tikai žēl, ka es, ar visu to, ka varu to mainīt par labu, to vienkārši nedarīšu, jo redz tāda ir mana nostāja. Es zinu, ko es gribu un, līdz ar to, neapzināti eju uz to - tas viss notiek zemapziņas līmenī. Es sevi nevadu - mani vada. Tikai kā marionete, izmantodams situāciju, daru lietas, kuras esmu alcis izdarīt kaut gadu desmitus pirmstam. Tas ir kā pārgriezt rīkli sociāli zemākai būtnei un pie reizes parādīt viņa bezpalīdzību mūsdienu sabiedrībā un ar prieku noskatīties, kā viņš agonijas vadīts, caur cauro kaklu izdveš pēdējās savas nožēlojamās dzīves frāzes. Cieni citus un arī tevi cienīs. Bet ir cilvēki, kuri mirst kaut kādu principu vārdā, bet tikai der atcerēties, ka principi nav izglābuši nevienu pašu cilvēku. Ir labi būt bez mugurkaula. Man patīk apmeklēt ne tikai fizisko narcisisma akadēmiju, bet arī garīgi morālo narcisisma akadēmiju. Aizmirsti par draugiem un citiem, ar kuriem tu esi pazīstams, pārstāvi sevi, atbildi par saviem vārdiem. Gaidi, es nāku! Manī ir pavisam neliela daļa no ziloņa un tas priecē.

Cik gan cilvēki ir nožēlojami. Un nejau tāpēc, ka es vakar uzzināju Koperfīlda burvestības noslēpumus. Un vēl aizvakar es biju gatavs iztērēt 20Ls lai to visu redzētu. Cilvēki vispār. Sabiedrība man nāk par labu tikai 1 no 60 dienām, un, ja tev, mīļais cilvēk, ir kas sakāms, tad labāk iebāz to savu sakāmo savā miesīgā dirsā un liec man mieru. Jā, tu!

Tiešām prieks par "Kam no Vilka kundzes bail". Kaut kad būtu jāaiziet paskatīties.

Uz skolu 1,5h, uz mājām 2h. Un šodien neesmu redzējis nevienu sniega tīrāmo/kaisāmo mašīnu. Vysagols!

Poll #4958 Par mani
Open to: All, results viewable to: None

Un tagad, mani dārgie, es gribētu uzzināt jūsu domas par mani (man ir svarīgs citu viedoklis). Sakiet kā domājat, kā redzat, kāds priekšstats, utt. Nu jūs sapratāt.

Manuprāt, šis ir ļoti skaists.
A šitais speciāli priekš diamond

Nedēļu šite neesmu neko rakstījis. Un negribas arī nemaz. Varbūt tāpēc, ka jau otro dienu pēc kārtas sāp galva. 4dien bija "lielā" bildēšanas diena, kuras rezultātā tika uztaisīti uz pirkstiem saskaitāmi kadri. Diena galīgi nebija piemērota. Beidzot satiku blame, kura 135mm objektīvu tā arī neiečolēju, bet nekas. Gan jau kaut kad. aktrise vēl pabrīnijās, ka es tik kluss esmu palicis. Neesmu es kluss. Man vienkārši visapkārt ir vairāk sūdu kā saprašanas. Un viss ap to skolu vien. Noskatījos Fahrenheit 9/11 un man pazuda dajebkāda cieņa pret amerikāņu nāciju. Ar izņēmumiem, protams. Man laikam nekad nebūs lemts saprast, ka karš ir labs. Vispār esmu sagruzījies, kas ir visnotaļ neraksturīgi man. Šodien nevienu nevaru ciest.

Nevaru ciest stulbus cilvēkus, kuri nemaz negrib sākt domāt ar savu galvu. Nevaru ciest tādus, kuri traucē citiem dzīvot/rīkoties. Nevaru ciest сила есть - ума не надо tipa cilvēkus.Arī pliekanus cilvēkus nevaru ciest - tādus, kuriem nav savas dziļās iekšējās pasaules, tādus, kuriem alkohols ir baigā vērtība un kuri vien domā par to, kā tik kādu veceni ar lielām krūtīm ievilkt gultā un izdrāzt līdz nemaņai. Pliekanais tips.

Poll #4951 bildes
Open to: All, results viewable to: All

Ja tu iesi uz Bildēm, tad uz kuru/iem koncertu/iem?

Poll #4952
Open to: All, results viewable to: All

A uz Koperfīldu iesi?

Emocināli galīgi un pilnīgi uzlādēts. Par to paldies Regnāram ar komandu. Virtuāli nesadabūsiet rokā mani nedēļu, ja es to paveikšu.

Te ir kaut kas no skaņu meža. Un es te sēžu pie kompja un ēdu makdonaldā iepirktu džankfūdu. Tā kā tāds amerikānis. Un tante tumbā vien nespēj beigt atkārtot, ka liidz zilās sākumam vēl ir 15 minūtes. Ar manāmu krievu akcentu un mani, kurš domā, ka kolas bija par maz. Te nav tildes.