Lai vai kā, bet parādā es nepalikšu nekad. Atliek vien nogaidīt īsto brīdi un nobruņoties ar kapitālismam tik piemēroto frāzi, kuru izteikt ar nelielu smīnu sejā un patiesu prieku sirdī: "Pērc! Strādā! Mirsti!" Un šobrīd tu mirsti, tikai žēl, ka es, ar visu to, ka varu to mainīt par labu, to vienkārši nedarīšu, jo redz tāda ir mana nostāja. Es zinu, ko es gribu un, līdz ar to, neapzināti eju uz to - tas viss notiek zemapziņas līmenī. Es sevi nevadu - mani vada. Tikai kā marionete, izmantodams situāciju, daru lietas, kuras esmu alcis izdarīt kaut gadu desmitus pirmstam. Tas ir kā pārgriezt rīkli sociāli zemākai būtnei un pie reizes parādīt viņa bezpalīdzību mūsdienu sabiedrībā un ar prieku noskatīties, kā viņš agonijas vadīts, caur cauro kaklu izdveš pēdējās savas nožēlojamās dzīves frāzes. Cieni citus un arī tevi cienīs. Bet ir cilvēki, kuri mirst kaut kādu principu vārdā, bet tikai der atcerēties, ka principi nav izglābuši nevienu pašu cilvēku. Ir labi būt bez mugurkaula. Man patīk apmeklēt ne tikai fizisko narcisisma akadēmiju, bet arī garīgi morālo narcisisma akadēmiju. Aizmirsti par draugiem un citiem, ar kuriem tu esi pazīstams, pārstāvi sevi, atbildi par saviem vārdiem. Gaidi, es nāku! Manī ir pavisam neliela daļa no ziloņa un tas priecē.

Cik gan cilvēki ir nožēlojami. Un nejau tāpēc, ka es vakar uzzināju Koperfīlda burvestības noslēpumus. Un vēl aizvakar es biju gatavs iztērēt 20Ls lai to visu redzētu. Cilvēki vispār. Sabiedrība man nāk par labu tikai 1 no 60 dienām, un, ja tev, mīļais cilvēk, ir kas sakāms, tad labāk iebāz to savu sakāmo savā miesīgā dirsā un liec man mieru. Jā, tu!