Vismaz prieks par to, ka anligski runāt māku. Tāpat arī scooby_snack un diamond.

Rīga tomēr nav ostas pilsēta - tā ir ostu pilsēta. Nekad agrāk nebiju redzējis ostas akvatoriju, bet pateicoties vakardienas haltūrai, man bija dota iespēja veselu 5 stundu garumā. Uzņēmēja Dzeņa jubilejas svinības uz kuģīša "Jelgava" ar Gobziņa blici un "Dziesma tavai paaudzei" imitāciju. Kamēr muzīķi augšā spēlēja, tikmēr izgāju ārā paskatīties uz garām slīdošo aivanu, jo nekad nebiju redzējis vietas, kuras nav saskatāmas no Vanšu tilta. Aiz Rīgas Pasažieru ostas sākas īsts industriālais apgabals, kas man ļoti asociējas ar Hitman-Codename 47 spēlē redzēto. Ogļu kalni, pustukši kravas kuģi, strādājoši ceļamkrāni uz sliedēm. Gaisā varēja just spēcīgu kokmateriālu aromātu: tādu mitru, neizžāvētu koku. Kaut kāds paliels okeāna laineris (ar Celebrity Cruises uzrakstu uz borta) ar tūristiem bija tikko uzsācis savu tālākceļu. Ir jau, protams, jauki, ka tūristi vēlas apmeklēt Rīgu, taču mani, kaut gan ar to neesmu saistīts, pārņēma kauns, kad redzēju, kur tas kuģis bija spiests piestāt. Kaut kāda veca, pamesta fabrika, viss aizaudzis, lēnām sadrūpoša piestātne. Eiropas Savienībā esam, ziniet. Tā nu tas aizbrauca jūras virzienā, bet mēs, lēnā garā gar piestātnēm, virzījāmies Juglas virzienā. Jugla man tagad asociējas ar tām garāžām, kur tika noslepkavots tas zēns, kuru gribēja atdot vecākiem pret izpirkuma maksu - arī tām garām pabraucām. Visa Juglas upes piekrastes zona nosēta ar vecām koka mājelēm, kuras vietām apsistas ar ļoti kolorītiem skārda gabaliem. Kustējām atpakaļ uz pasažieru ostas pusi. Garām pabrauca kuģis, piekrauts ar kokmateriāliem. "Vediet, vediet prom, mums jau nav žēl atdot savu nacionālo lepnumu. Mēs jau visu jums pa lēto atdosim, lai pēc tam dārgāk varētu nopirkt jau pārstrādātu. Ko jūs, mums vēl ir daudz! Arī jums aizsūtīsim. Mēs taču neesam skopi!" Somijā 72% ir meži, bet viņi iepērk kokus no mums. Mēs tik tādi stulbenīši. Jubilārs ar viesiem pieprasīja, lai pieved pie Noasa, kur kaut kāds klases salidojums notiekot. Esot nodziedājuši kaut kādu gejdziesmiņu, ko Gobziņš viņiem iemācīja un devāmies stāt malā. Jubilārs pieprasīja vakara lustes turpinājumu pie sevis, Mežciemā. Par papildu samaksu, protams. Lielākā daļa viesu, pusaizdzertiem mūļiem visādi ņēmās un dziedāja. Un tā apmēram līdz diviem. Tad uz teātri nolikt visu aparatūru un uz mājām pagulēt, lai no rīta varētu piecelties ar stīvu un sāpošu muguru. Reizēm es tā nožēloju, ka pie rokas nav portatīvā, lai varētu kaut ko parakstīt.

Pēc lietus vienmēr ir tāda patīkama smarža. Vēl patīkamāk ir basām kājām pastaigāt pa pļavu.
Pirms 2 gadiem laukos bija tāds ļoti skaists vakars pēc lietus. Viss ārkārtīgi zaļš un virs pļavas sāk veidoties migla. Bija ārkārtīgi skaista krāsu saspēle starp balto un zaļo. Un tas ir bijis vienīgais brīdis manā dzīvē, kad esmu nožēlojos, ka pie rokas nav zenīta.

Ir stulbi būt pārāk neprasmīgi uzspēlētai sociālai būtnei. Neatbilstīgi būtībai. Un to uzreiz pamana.

stafetes kociņu saņēmu no redrum.

kopējais mūzikas failu apjoms: ~11 GB.

pēdējais nopirktais cd: neatceros

pašlaik skan: Cosmos - 42 Minuti

5 klausītākās vai nozīmīgākās dziesmas:

1. Royksopp - Eple
2. Remix - Komunālais Blūzs
3. Claustrum - Not So Happy
4. Prāta Vētra - Spacemuminsh
5. Keith Jarret - Somewhere Over the Rainbow

tālāk stafetes kociņš grib nokļūt pie: kurš ņem, pie tā arī lai nokļūst.

Tad nu beidzot tos "Pūt, vējiņus" noskatīties.
Nesaprotu tos cietsirdīgos vecākus, kas savus bērnus nosauc visai nejaukos vārdos, Smeldze vai Kaija, piemēram. Grüber gan ir Nīderlandiešu, taču izklausās smieklīgs.

Pēdējā laikā aizvien vairāk uzmācas domas, ka es neko nemāku; ka to, ko daru, nespēju izdarīt tik augstvērtīgi, kā vajadzētu. Jo vairāk es par kaut ko uzzinu, jo vairāk es sāku apzināties, ka patiesībā es nezinu neko. Ko tad es "lielajā dzīvē" varēšu darīt? Kam es būšu vajadzīgs? Par to, kas tagad sasniegts es vispār nedomāju - tas kaut kā liekas pašsaprotami. Protams, vislabāk ir nedomāt un sēdēt pļavā ar sūdu dakšu vienā rokā un govs ķēdi otrā un plānprātīgi noglūnēt uz katru mašīnu, kas aizbrauc garām, paceļot putekļus no ceļa augstu gaisā. Tādiem ir labi kā ir, vakarā aiziet pie kaimiņa brāgu nodzerties un kad atnāk pastniece ar ierakstītu vēstuli, tad ievelk krustiņu lapā. Tādi neredz perspektīvu tikai tāpēc, ka nedomā un, iespējams, ir neizglītoti. Man ir mērķis, taču īsti nav pārliecības vai spēšu to sasniegt. Ir bijušas visādas avantūras, taču tādas gruntīgas pārliecības nav arī pēc visa tā. Varbūt tas ir manā dabā, ka es nespēju ilgstoši atrasties miera stāvoklī, man vajag kaut ko ievārīt, lai būtu iespēja padzīvot stresā, pasapņot, cik labi ir, ka viss ir paveikts un nav par ko uztraukties un tad ar tādu spēcīgu impulsu izstrēbt to, kas ievārīts.

Nekur vairs nemana puzurus. Tikai vakar muzejā vienu ar spalvām redzēju. Ziniet, Padomju laikos tā laikam bija tāda kā atšķirības zīme starp tautām - puzurs pie griestiem, mazas meitenītes ar necaurdurtām ausīm un zēni ar prievītēm. Tāds latvisks askētisms, bet toties īss un lakonisks.

Vakar visu dienu runāju sarkastiskus tekstus. Un rakstīju arī.
Cilvēki mainās uz labo pusi.
Vakar parādījās dziņa dažiem labiem parādīt, uz ko es esmu spējīgs un cik daudz varu sasniegt.

Lasīju atomfiziku un atradu scooby_snack matu starp grāmatas lapām. Savdabīga grāmatzīme.

Tad, kad tev darbs ir vismazāk vajadzīgs (ir jāpaspēj nokārtot visi parādi skolā), ņem un uz galvas uzkrīt 2 pastāvīgi darbi.
Un vēl. Varbūt šeit ir kāds labvēlis, kuram ārkārtīgi tīk nodarboties ar labdarību, tulkojot no latviešu uz krievu? Teksta nav daudz. Tāpat kā labdaru.

Ciest nevaru konservatīvus cilvēkus, kuri savu viedokli spēj pamatot tikai ar "tā vajag" vai arī "tā ir bijis visu laiku". Tie noteikti nav argumenti priekš manis. Ja ir tāda nepārvarama vēlme izteikt savu viedokli, bet argumenti nav neko diži spēcīgi, tad labāk ir paklusēt un ieelpot sevī krietnu devu kancerogēnu molekulu.

Jūs visi esat tā piecibojuši, ka negribas vairs lasīt.
Un manam kaķim vakar palika 17.

Gribētos uzzināt, kāda ir atšķirība ATA100, ATA133 un SATA150 cietajiem diskiem. Drīzumā vienu palielāku plānoju nopirkt, taču negribas iegrābties. Negribu arī nekādus Raidus.

Jaunais Cosmos albums tiešām ir foršs. Pirmais gabals šobrīd šķiet vislabākais. Tāds vienkāršs un nepiespiests.

Vaira nostājusies pret tautu un ir Buša lielā draudzene. Vakar pa SWH tik aizkaitinātā tonī pateica, ka vienreiz gadā jau varot arī pār tiltu aiziet kājām. Piedod, Vaira, bet ko darīt 90 gadu vecai tantiņai, kura ir reimatisms un kura knapi kust? Kā viņai no Pārdaugavas tikt uz 1. Slimnīcu? Jeb tieši labi, ka ir šāds precedents - nosprāgs uz tilta un nebūs viņai vairs jāmaksā pensija un jādod atvieglojumi sabiedriskajā transportā. Gan jau būs kaut kādi radinieki, kas viņu apraks un tā. Un es domāju, ka pārējā darbaļaužu masa, kurai vajadzēs pēc smagās darba dienas doties pāri vanšu tiltam kājām, īpaši pārdevējas, kuras visu dienu būs bijušas uz kājām, būs vienkārši laimīgas un ārkārtīgi pateicīgas mūsu valstij par dirsā līšanas vārdā pieņemto lēmumu. Tā runā, ka visā centrā būšot slēgta satiksme. Es vairāk priecātos, ja Bušu šeit noklapētu, Osama būtu mūsu draugs uz mūžu un Amerika vai nu nolīdzinātu mūs līdz ar zemi, vai arī uzgavilētu, ka beidzot ir tikuši vaļā no Pirmā Stulbeņa valstī.

Vārds: AIGARS
Skaits: 7858
Skaidrojums:
Pirmais tips. Trakulīgs, egoistisks, patmīlīgs, auļo pa dzīvi, neatskatīdamies atpakaļ. Savtīgums viņā ņem virsroku. Ir donžuāns un labprāt peldas saldkaires upē. Ar pievilcību valdzina sievietes.
Otrais tips. Šaubas un neziņa ietekmē šo Aigaru. Nospiestības mirkļi draud ieņemt dominējošo vietu. Kaut arī sabiedrība Aigaram velta uzmanību, ir kāda stīga, kuru tikai viņš viens zina un slēpj no ziņkārīgām acīm.

Vakars bija atnesis ārkārtīgi spožu un lielu sauli.
Lietas mēs novērtējam tikai tad, kad mums to vairs nav. Es neatteiktos izbraukt ar kādu smirdīgo, dzelteno Ikarusu vai apēst kādu padomju laika plombīru.