Ja es nebūtu cilvēks, tad noteikti būtu lidmašīna.
Bet tā kā es neesmu lidmašīna, esmu sācis lasīt Nožēlojamos.

Interesanti, ko gan apkārtējie par mani padomātu, ja es uz kādu pavisam mazu brīsniņu ietērptos apspīlētās drānās, ādas ūzās, baltās ādas kurpēs, pa auskaram katrā ausī, izbalinātu matus, nosauļotos tiktāl, ka brūnā ādas nokrāsa balansētu ar zaļganu. Un pie visa piedevām vēl lasītu grāmatu "How to be a pop star". Tāda riktīga klišeja.

Tāda viduvējība jau vien esmu, bet tomēr:

Angļu valoda - B
Biznesa ekonomiskie pamati - B
Ģeogrāfija - B
Latviešu valoda un literatūra - C
Vēsture - C (kauns pa visu seju)

Nez, kur es ar tādām sekmēm varētu tikt.

Sen nebiju braucis ar vilcienu. Pēdējoreiz kaut kad pērnajā vasarā. Sastāvi tagad tādi stipri sarāvušies - tikai 3 vagoni ar visu to, ka Madonā notiek festivāls un ir paredzams, ka vilciens būs pilns un stāvēt kājās 3 stundas diez vai kāds gribēs. Pilnmēness nebija, bet visādi trakie gan tādi aktīvi palikuši. Staigā no viena gala līdz otram un neliek citiem miera. Sak' vienam garlaicīgi, kopā jautrāk. Atceros, kad biju mazs, tad reiz kopā bija sakabināti 3 sastāvi, pa 6 vagoniem katrā. Tagad jau tādu izšķērdību vairs neredzēt. Aiz Pļaviņām nākamā pietura ir Spīgana. Tur jau vairs stacijas nav, tik tāda nodegusi būda vientuļi stāv sliežu malā un gaida, kad beidzot uzpūtīs kāds stiprāks vējš un tā sagāzīsies, atstājot vien liecību par sevi kādā vecākā kartē. Kārtība ir kārtība un jāpietur ir. Pirms Madonas vilciens manevrē pa tādiem līkumiem, sasveroties uz vienu pusi, te uz otru un lēnītēm virzās augšā pa kalnu. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, šeit laikam ir vietā. Stacijā neredzēti daudz ļaužu. Daudzi, pārsvarā jaunieši, baros uzreiz aizklīst estrādes virzienā un viss kļūst tukšs. Kā parasti. Uz ielām mašīnu tikpat kā neredz, gaiss dzestrs, vietām no pļavām ceļas migla un mēslu smarža. Jā, tieši smarža, nevis smaka, jo tas piedien laukiem. Grants ceļš tāds pats kā gadus 15 atpakaļ - nekopts un bedrains, taču ar savu auru. Kad esam klāt, vecais suns ir pirmais, kas izrāda prieku, lustējoties ap mums. Protams, gaida kaut ko ēdamu. Ne velti šis tā, jo vienmēr taču kaut ko atvedam arī viņam. Vienīgais, kas liecina par viņa cienījamo vecumu ir sirmums ap muti. Viņš jau ir nodzīvojis 3 suņus šajās mājās. Aizeju arī pie jaunā suņa, kas ir diezgan draudīgs paskatā, bet ārkārtīgi draudzīgs un dzīvespriecīgs. Uzkodas tiek arī viņam. Protams, par sevi domājot, uzreiz aizeju zemenēs. Visa tā sausuma dēļ ogas tādas sīciņas, toties ļoti saldas. Ķiršu šogad arī daudz. Uz Rīgu atceļoja apmēram 10 litri. Bail jau tajos kokos ir kāpt, kas ir metrus 12 augsti un augļus briedina tikai augstākajās pazarēs. Vairs jau neesmu mazs puišelis, kas varēja uzlīst pašā galotnē un aplasīt visu, kur mazā roķele varēja aizstiepties. Tos otrus ķiršus neviens kaut kā neēd, lai gan tos var aizsniegt arī no zemes. Ogas, redz, tādas mazas esot. Atcerējos, ka gobi darba uzdevumā atrodas Sinepēs. Paldies viņai par caurlaidi. Šogad vispār tas pasākums tāds kluss un ne velti arī pēdējais. Tāda agonija vien bija. No mājām pat vairs nevar dzirdēt, kā to varēja gadus 4, 5 atpakaļ. Double Faced Eels bija līmenī. Un Linga arī. Tajā vakarā, manuprāt, vienīgie. Nakts teltī man vienmēr beidzas ar smeldzošu muguru, rokām un kājām. Un sapņos rādās mīksta gulta. Tā jau saka, ka māksla prasot upurus. Nākamā dienā jau var atļauties nedaudz pasnaust arī pa dienu, pirmstam, protams, kaut ko palasot. Pa rokai patrāpījās raksts par Elejas Veroniku. Noteikti, ka ar laiku paliek diezgan briesmīgi visu redzēt kā rentgenā. Nu, ziniet, zarnas, aknas, aizkuņģa dziedzeri. Kad ir daudz maz pabaudīta komforta sajūta, vairs negribas doties atpakaļ uz to festivālu. Sanāk izdzert ļoti daudz akas ūdens. Ezerā uz slūžām dēlis stāv tāpat kā tikai atstāts. Neierasti. Ir viens makšķernieks, nopļauts kalns, rietoša saule un lidmašīna, kas pārlaiž švīku pāri debesīm. Dīvainā kārtā bērnu bars, kurš tiek turēts pusbadā, bet kur katrs ir personība, un kas apkārtnē tiek dēvēts par čornoju sotņu, vietām, kur es parasti mēdzu lasīt meža zemenes, vēl nav gājis pāri. Ogas tādas tumši sarkanas, diezgan sažuvušas, bet saldas. Tas jau man ir tas svarīgākais. Tālumā dzird ducinām pērkonu, tāpēc nolemju pamazām kustēties māju virzienā. Vispār esot tur, man arī zūd tāds jēdziens kā attālums. Nu, varbūt ne zūd, bet krietni izmainās tā izpratne. Kad mana galva lēnām paceļas pār kalnu, sajūtu vēja atnesto dzestro ezera gaisu. Pamale visa melna, bet vieta, kur kāds gaišāks tonis, atstaro rietošo sauli un mazliet izgaismo šķūņa fasādi. Tumsnējās debesis ļoti izceļ koku zaļo krāsu. Pļavas gan tādas nefotogēniskas palikušas - tas no smilgām, kuras cita pēc citas birdina sēklas no nodzeltējušajiem ziediem. Apkārt runā par lietu un par kādu Ludzas rajona pastnieci, kura pirms 3 nedēļam esot pazudusi bez vēsts, bet nu atrastas viņas mirstīgās atliekas. Vispār, ja man jāsaka godīgi, tad arī es esmu domājis, ka lauku rajonos ielaist slepkavības galus ūdenī ir visvienkāršāk. Noslepkavo, aizved uz mežu un ieroc vidēji dziļi irdenajā zemē. Un kam ienāks prātā kaut kādā vietā, kur cilvēki kāju nesper, kaut ko meklēt? Ziniet, te, pie mums ir tāds mežs. Rāvijas saucās. Un vidū ir aizaugošs ezers Rāvijs. Tā ir tāda pamesta vieta. Vienīgie cilvēki varbūt tur uzrodas kaut kad rudenī, meklējot sēnes. Bet, labi, es par lietu runāju. Un tie citi arī runā. Kaut kur dzird bezdelīgas. Es paveru savas vājredzīgās acis uz debesīm un papūloties sasprindzināt acs muskuļus, ieraugu bezdelīgas. Piecas. Un ļoti, ļoti augstu virs zemes. Neredzēti augstu. No bērna dienām esmu zinājis, ka ja bezdelīgas lido augstu, tad lietus nav gaidāms, bet ja zemu, tad gan. Paskatoties vēl pēc laiciņa tās ir jau zemāk. Vēlāk - vēl zemāk. Līdz beidzot tās lidinājās dažu centimetru atstatumā no zemes un cīnījās ar aizvien pieaugošo vēju. Lietus, tātad, būs. Jauno suni pret vakaru palaiž vaļā no ķēdes. Pārņem kaut kāda dīvaina sajūta, kad tu stāvi pagalma vidū un tas tev lielā ātrumā skrien tieši virsū. Asociatīvā domāšana sāk savu un tev šķiet, ka tas tev tūlīt ieķersies rokā un ar nenormālu spēku sāks to plucināt uz visām pusēm. Tas tādēļ, ka par daudz skatījies filmas ar visādiem komisāriem Rekšiem, Rintijiem un citādiem suņiem, kuru vārdi sākas ar burtu R. Pa dienu viņš netiek laists vaļā tādēļ, ka vienreiz bija aizskrējis uz kaimiņmāju un sācis plēst veļu, kas pakārta plandījās vējā. Ziniet, mums tur vispār tāda dīvaina kaimiņbūšana. Lai tikai vienam tiktu strēķītis meža, zemes dēļ savā starpā tiek sanaidoti radi. Varbūt pat ne gluži radi, bet zemes apsaimniekotāji. Vietējie tur ir tāda dīvaina suga. Kad tu aizbrauc, tad var dzirdēt visādus nostāstus par sevi. Starpcitu, vietējiem ir ļoti izteikta latviešu tipiskākā īpašība. Un likumsakarīgā mantkārība un varaskāre, kura iet kopsolī ar mazizglītotajiem prātiem. Nedomājiet, ka man ir ārkārtīgi augsta pašapziņa un ceļu sevi debesīs, nē, es gluži vienkārši rakstu kā ir. Vai tad tā ir laba māte, kas savus bērnus atved no savas īstās mājas, lai tie kalpotu tur, kur šobrīd dzīvo viņa? Un kad visi darbi padarīti, tad ātri ved atpakaļ, lai tie nebūtu jābaro. Es apbrīnoju. Tur kaut kā liekas normāli, ka var piesavināties kādu pleķi svešas zemes, bet nedod Dievs, ka kāda tava dārza vagas daļiņa būs uz to cilvēku zemes, kas ir piesavinājušies tavējo, uzreiz mati saceļas stāvus un tev virsū nāk bezmaz ar sūdainiem sakumiem. Tur par to nav jābrīnas. Bet kad tur ir klusums, tad ir. Vienīgi telefona stabi kā nepielūdzami kulta objekti dūc katru vakaru. Parasti arī aizeju vienā paklausīties - tajā, kurš tieši pretim iebraucamajam ceļam. Laikam kāda kārtējā bauma ceļo no mājas uz māju. Nākamajā rītā ilgi gaidītais lietus gāžas kā balta siena. Uz Pļaviņu ceļa tik redz pa kādam stopētājam, kas aizgulējies pēc festivāla un nokavējis vilcienu. Spirta rūpnīcas pieturā divi ar uzrakstu "Rīga" uz rokām un kaklasaitēm ap kaklu. Droši vien, arī no Sinepēm. Vietas, diemžēl nav.

Kaut kā baigi labi rakstās, kad mājās esi viens, ir apmācies laiks un skan Arvo Pērta muzīka.

Nosapņoju, ka vēsturē un angļu valodā esmu dabūjis A līmeņus. Datoros kaut kādu S līmeni un valodā B. Jebkurā gadījumā tagad ir nepatīkama sajūta, saprotot, ka tas viss nav pa īstam un ka es vēl neko nezinu.

Vakar nesu ārā miskasti un nodomāju, ka mācēt pareizi rakstīt un runāt latviski, ir bagātība. Nu, runāt kā pieklājas uz vasaras beigām varbūt būšu iemācījies. Te pāris testi latviešu valodā.

Izrādās, ka darkz ir baigais modelis

Pieslēdzu savu plastmasas draugu pie kompja un mazliet paniekojos.
Un, re, kas sanāca:
1, 2, 3, 4, 5

Varbūt kāds man grib pārdot veco DIMM PC133 vai PC100 ramu, vēlams 512MB, bet derētu arī 256 MB. Nedārgi, protams.

Tagad viss ir baigi wīīīīīīīīī, jo man beidzot ir digitālais taustiņš, līdz ar to, varēšu spēlēt naktīs, citus netraucējot. Un pārdevējs bija tik pretīmnākošs, ka pārdeva man to par veco cenu, atsaucoties uz to, ka biju to rezervējis vēl pagājšmēnes (nekad neesmu zinājis, kā pareizi jāraksta tas vārds).

Nu jau 2 gadus ar jums.

Sestais ieraksts šomēnes. Ir noticis daudz visa kā, ka varētu, protams, rakstīt gari un plaši, bet es gribu beidzot atpūsties. Lai bildes drusku parunā.

( bildes )

Kaut kā Čegevaras žēl.

Nu tad esmu izlaidies un nedaudz arī pagulējis. Pa nakti tika apmeklēti 7 bāri, kuros, protams, bija debīlie ārzemnieki. Un tieši tas bija par iemeslu tam, ka netikām daudzkur iekšā. Staigāšana pa galīgi tukšu Vecrīgu 4 no rīta ir baigi super. Arī batuts, kurš Esplanādē, protams, tika lietots. Un bez maksas. Izlēkājāmies, bet bez urļikiem jau neiztikt, bet tie 2, kas tur sākumā bija, daudz nedirsa, ņemot vērā latviskās mentalitātes pārsvaru. Mēs atnācām un kaut kā baigi ātri visi saradās. Arī 1. ģimnāzijas absolventi un kaut kādi, kas visiem dāsni deva torti, jo redz jubileja. Cuba's bārā izrādās nav jāmaksā sods par saplēstiem traukiem. Tequila boom galīgi tukšs, un bija ļoti ātra apkalpošana. 5:45 jaunā karavīru grupa piedalījās atvadu ceremonijā, jo bija jādodas uz Irāku. Tad vēl tika satikta austrinjsh, kura gan pati atpazina mani. Viņa šķita kaut kur redzēta, bet ka tā ir viņa pati, kaut kā nevarēju iedomāties. Un tad vēl scooby_snack, kura atļavās uz skatuves laizīt savu šokolādaino roku. Mums bija jautri. Rīt ekskurss pa Salacu. Arī būs jautri.
Tas gan uz jums neattiecas, bet man ir otrādi uzvilktas apakšbikses. Vakar likās, ka viss it kā ok.

It kā jau tu esi brīvs, nepiederi nevienam, bet nav tās brīvības sajūtas, kas bija mazam esot. Pēdējā laikā šķiet, ka tomēr piederu gan kaut kam. Ir kaut kas, kā priekšā man ir uzvelta liela atbildība. Vairs nevaru tā vienkārši aiziet uz mežu un saēsties avenes vai meža zemenes un ne par ko nedomāt - kaut kas visu laiku borē smadzenēs: "Viss, tas laiks ir beidzies. Bērnības vairs nav!". Reizē ar to arī izvēle, kura nāk aizvien tuvāk. Iet pa labi vai pa kreisi? Šajā gadījumā, protams, te nav nekādas politikas, tāpat arī šeit nerunāju par binārajām opozīcijām. Izvēle par turpmāko dzīvi. Ko tad īsti darīt? Kas šķiet saistošāks? Nevaru izlemt. Bet arī zem kādas tupeles ārkārtīgi negribas būt. Vai nu būt tikai pašam par sevi vai arī tai smailei.

Nožēloju, ka neaizgāju uz Mobiju. A vajadzēja.

Tā nu sanāca, ka šodien nācās pabūt iekš Latvijas Radio. Aizgāju tikai tāpēc vien, ka gribēju paskatīties kā tur viss notiek un tā. Iedeva man kaut kādu lapu ar tēmām, iesūtīja studijā un pateica, lai sāku runāt. Pretī runāt negribējās un darīju, kā teica. Gala rezultāts bija tāds, ka astoņos ar kaut kādām minūtēm bija jāiet uz Radiobumbu runāties. Tur Fūrmaņu Elīna šodien bija viesos. Sastresojos ne pa jokam, parunāt īsti nevarēju. Noderīgākā lieta tur esot, ir piekļuve un iespēja dabūt visus fonotēkā esošos gabalus savā īpašumā. Pie reizes dabūju arī noklausīties Odis gabalus Šaubu ēnā un Ārā saulains laiks. Tīri smuki bija. Nesaprotu, kāpēc iesaistos tādās avantūrās.

Apskatījos cik man kartē ir bijušas ieskaitītas naudiņas no konta atvēršanas brīža un pabrīnījos par to summu, jo nespēju saprast, kur tas viss ir palicis. Laikam izkūp.

Visi te par sapņiem vien, bet es par karjeru.

Vispār šodien labajai rokai ir ārkārtīgi ātra tehnika.
Prieks par sevi, ka spēju notēlot lietišķu samākslotību un izpratnes sajūtu, dziļāk iekšienē pasūtot dirst.