It kā jau tu esi brīvs, nepiederi nevienam, bet nav tās brīvības sajūtas, kas bija mazam esot. Pēdējā laikā šķiet, ka tomēr piederu gan kaut kam. Ir kaut kas, kā priekšā man ir uzvelta liela atbildība. Vairs nevaru tā vienkārši aiziet uz mežu un saēsties avenes vai meža zemenes un ne par ko nedomāt - kaut kas visu laiku borē smadzenēs: "Viss, tas laiks ir beidzies. Bērnības vairs nav!". Reizē ar to arī izvēle, kura nāk aizvien tuvāk. Iet pa labi vai pa kreisi? Šajā gadījumā, protams, te nav nekādas politikas, tāpat arī šeit nerunāju par binārajām opozīcijām. Izvēle par turpmāko dzīvi. Ko tad īsti darīt? Kas šķiet saistošāks? Nevaru izlemt. Bet arī zem kādas tupeles ārkārtīgi negribas būt. Vai nu būt tikai pašam par sevi vai arī tai smailei.
Nožēloju, ka neaizgāju uz Mobiju. A vajadzēja.
Trihlozāna sariņš - Komentāri