es gan neesmu precējusies, bet kopš esmu... laimīga, es patiešām mājās nekrāsojos. nekrāsojos arī tad, kad eju uz viekalu, un viss tikai tāpēc, ka es jūtos baigi skaistā. nu ne jau skaistule, bet vienkārši skaista.

toties agrākos laikos es, piemēram, krāsojos arī tad, ja cauru dienu nevienu neredzēju, arī mājās. jo bija dranķīgi laiki, un krāsošanās patiesībā nevis izskaistina, bet sakārto. var uzkrāsoties un pēkšņi sajust, ka vismaz kaut kas ir kārtībā.

varbūt sievietes vispār tikai tāpēc arī krāsojas, lai sakārtotos. un, ja viņas ir laimīgi precētas vai vienkārši laimīgas, ja viņu dzīve ir nokārtojusies, viņas nejūt nepieciešamību vēl kaut ko kārtot.

īsāk sakot - sievietes vispār nekrāsojas priekš vīriešiem, nē, nu dažas varbūt, bet lielākoties priekš sevis