ugolo


Es šorīt sameklēju sen nelietotās ziepes. Pastingrs striķītis arī atradies. Eju uz Vanšu tiltu. Varat mani satikt tur. Karājoties.



Mmmmmmm .)




Šitas man no rīta lika iesmaidīt! .)



Kad pārvācies uz citu vietu, tad pat visparastākās lietas liekas svešas - koki, ielas, nami, zāle, akmeņi, putni, mēness un zvaigznes. Tikai ar laiku tas viss atkal nemanot kļūst mans. Dīvaini. Šovakar dievīga debess un mēness, un zvaigznes!!!!!!!
Nāk tas laiks, kad atkal viss būs jāiepazīst no jauna.



Dažreiz gribas.. pārbaudīt vai ar savu ticību arī var pāriet pāri Daugavai.(pavasarī)
Dažreiz gribas.. septiņreiz nomērīt un.. negriezt! Negriezt ne šodien, ne rīt.
Dažreiz gribas.. nokrist ceļos pie peļķes un.. padzerties! Pie velna, kas tik nav iekšā liets!
Dažreiz gribas.. noķert pie rokas laiku un.. sadot gan pa labo, gan kreiso!(vaigu)
Dažreiz gribas.. iekrist ziedā. Sadzerties nektāru, noreibt un.. dziedāt. Neprātā dziedāt!
Dažreiz gribas.. vienkārši nedomāt un ļaut TIKAI Zemapziņai sevi vadīt. Ļaut tīšuprāt!
Dažreiz gribas.. gribas vienkārši apstāties!




Fingerprinti palika ziedā.
Ožas aparāta atteikums izsita smadzenēm drošinātāju.
Rētām lemts būt tikai zīmīgās vietās.
Septiņi ledlauži iesaluši nebūtībā. Tur tagad viņu mājas.
Adītos vilnas pirkstaiņus viņam izsniedz tikai saules rietā.
Kurš gan šodien uzticas mācītājiem?
Esība ielikta ikvienā lietā.
Nometies ceļos, kungs skūpsta kalpa kājas.



D1:Riic!

D2:iekrita kaa asteroiiC! ;)

D1: Acii?

D2:acii kaa saciits.
buus kaut kur racies..

D1: rakums jau sācies?
raka lapsa un brūnais lācis!

D2:vinji domaa ka laacis
bet tas bija jauktenis: igaunju vaacis

D1: ja znaju 4to slučilos!
un vaacisa wozdux spustilsja!

D2:tas ir kaa..pavisam?
kaa ir buut vacietim lisam? ; ))

D1: Vāciets' vai Krivs!
Ja Lisijs, tad dzivs!

D2:Ja latviets nav liss
Ar to izteikts viss!

D1: Nu vot! Ņem un pobrisss!

D2:man zhel savu matu
zaudeeshu skatu ;D

D1: Pie rokas skats!
Tak galvenais ir prāts!

D2:taisniiba atkal tev..
bus jagriezh mati sev.
bet visus ne
savadaak buus neizpratne

D1: tad atstāj ar' - šķipsnu vienu!
un plīvos tā vējā ikdienu!

D2:neesmu radis
ar shkipsnu vienu
bet butu interesanti -
taa izkraasot dienu
jaatstaj bus divas
nesimetriskas - krivas


S-e-p-t-i-ņ-i.

Viss ir brīnišķīgi, ja tos putekļus aizvāc!
Laiks. Kur gan tas paliek?



Man jau tas bija iestājies pašā 'ziemas' vidū, bet vienalga, šonakt vai rīt no rīta sākas oficiālais pavasaris. Nē, laikam astonomiskais. Nē, astroloģiskais tomēr! Hmm, vienalga, kāda tur ellē starpība, galvenais, ka laiks zīmīgs!!! ->> 2:07 .)


Vienkārši paņemšu nemanu aliņu no leduskapja un ieliešu to sev iekšā. Pirms miega. Nesamirks taču. Miegs.


Vakar riktīgi biju iekritis Stinga varā. Šodien arī neliek mieru. Bet tik, tik, tik tas tomēr ir!


---

Sting - It's probably me

If the night turned cold
And the stars looked down
And you hug yourself
On the cold cold ground
You wake the morning
In a stranger's coat
No-one would you see
You ask yourself, 'Who'd watch for me?'
My only friend, who could it be?
It's hard to say it
I hate to say it
But it's probably me

When your belly's empty
And the hunger's so real
And you're too proud to beg
And too dumb to steal
You search the city
For your only friend
No-one would you see
You ask yourself, Who'll Watch For Me?'
A solitary voice to speak out and set me free
I hate to say it
I hate to say it
But it's probably me

You're not the easiest person I ever got to know
And it's hard for us both to let our feelings show
Some would say
I should let you go your way
You'll only make me cry
If there's one guy, just one guy
Who'd lay down his life for you and die
It's hard to say it
I hate to say it
But it's probably me

When the world's gone crazy, and it makes no sense
And there's only one voice that comes to your defence
And the jury's out
And your eyes search the room
And one friendly face is all you need to see
If there's one guy, just one guy
Who'd lay down his life for you and die
I hate to say it
I hate to say it
But it's probably me

I hate to say it
I hate to say
But it's probably me
I hate to say it
I hate to say
But it's probably me
I hate to say it
I hate to say
But it's probably me


Šodien uz Rīgu atbraucu ar 40 santīmiem kabatā. Vajadzēja uz toleti, ļoti! -15 santīmi. :/
Hmmm, ko gan es nopirku par atlikušo NAUDU!? .)



Šodien manu smadzeni kārtējo reizi pārstedza tā dīvainā, reizēm pat biedējošā sajūta - tas taču JAU ir bijis! Turklāt šito epizodi es redzēju jau kādu trešo reizi. Až sastingu un sirds notirpa.
Ikreiz, kad tas notiek, man prātā nāk doma par to, ka mēs visi esam nelietīgi ieprogrammētas mašīnas, kuras reizēm (tieši šajos atkārtošanās brīžos) to saprot. Tās ir programmā pieļautās kļūdas, nemākulīgi izveidoti cikli un nepilnīgas random funkcijas, kuras mums reizēm ļauj apjaust TO, to, ka viss ir tikai šķietums.


Vecumvecajam Pieradumam tomēr ir spēks. Ikreiz tramvajā kāpjot, izvelku braukšanas kartiņu un iebāžu ģīmī tam nabaga cilvēkam, kurš apsēdies bijušjā konduktora vietā.

Es biju uz laika izgājis, no tiem ierastajiem Draņķiem. Bija labi, bet tad atkal. Un vajag, jo savādāk jau nekādi nevar noķert Atšķirību.

Samuģīju citronu, apelsīnu, cukuru, kaltētu rīvētu ingveru un karstu ūdeni. Debišķīgs dzēriens. Kāds labs Cilvēks iemācīja. Labi, ka ir labi Cilvēki. Vismaz daži ir. Noteikti.

Šorīt jau kuro rītu satieku Pavasari, abi divi ar Saulīti priecē un gurdina vienlaikus. Sēdēt tik Parciņā uz Soliņa un filozofēt par vēl nenobirušām Lapām Kokos. Laikam Ziema šogad ir bijusi vāja. Vai varbūt saudzīga. Viltīga noteikti!!!

Vektori norāda virzienu, bet ar Ampēriem mēra strāvas stiprumu, Wati - jauda, bet ņiprumu???, kādās vienībās mērīsim Cilvēku ņiprumu?

---

Es nemēģinu iedomāties personisku Dievu; pietiek godāt pasaules uzbūvi, ciktāl tā atļauj mūsu nepietiekamajām sajūtām to apbrīnot.

Alberts Einšteins


Narko, es atkal atsāku..)
Pavasari gribas, odnako!



Pretīga putra uz ielām. Vēēēē! Gribu salu, lai sauss! Riebjas, ka bikšu gali paliek slapji. Riebjas!


Šodien pusdienlaikā dzirdēju pavasara putniņus čivinām, goda vārds, nemeloju. Un kāpēc lai nečivinātu, tāds foršs laiciņs ārā!
Pēdējā laikā kkādi drūmie psihes traucējumi, pa naktīm kaut kas pazūd un tad ir jāmeklē, līdz pamodies un saproti, ka nekas jau nav pazudis, varbūt vienīgi veselais saprāts.
Vakar bija treš - diena. Trash - day laikam angliski būtu. Bet nav jau tik traki.
'Rudens kā rudens, biezie un gājputni laižas uz Nīlu..'
Pamocīju Fotoveikalu. Varbūt, ka otrādi. Interesanta padarīšana tomēr. Patīk, ka visas tās fiškas tomēr ir bezgalīgas, tur dzimst jaunas pasaules un tēli.
Mani uzjautrina tas, ka daži(vispār jau diezgan daudzi) indivīdi kunkst - ai, mani jau neviens nesaprot, es esmu savādāks(a) kā visi pārējie. Man laikam ir otrādi, mani saprot visi, vien es muļķis dažreiz nevaru visu saprast, izprast, noprast utml. :D vispār kad vārdu, kaut vai pazīstamu pamoca visādos veidos, atkārto vairākas reizes, sakārto un pakārto, tad sāk likties, kas tas ellē ratā par vārdu un, kas tā vispār par valodu, ko es runāju!? kā es te vispār nokļuvu un vai es vispār esmu kā tāds. vai kā tāts vai kā tāc vai kā stāds vai kā stāc vai labāk stāt!?

---

Liekas, ka Dienvidāfrikā snieg! tā jau nekas, tik ziloņu žēl.
Liekas, ka esi paēdis, bet tomēr gribas vēl un vēl!
Sakravāju ceļa somu, apāvu basas kājas. Lielceļa malā.
Priekšā Septiņpadsmit pavasara mirkļi ar plakātiem - 'UZ SAULAINO TĀLI!->>' Nez, kad tikšu galā?
Grāvī ezītis trušiem plūc noputējušu zāli.

Nu ir jau svarīgi darīt fizisku darbu. Ir svarīgi sist dēļos naglas, zāģēt, celt, vilkt un rakt. A kā gan savādāt zināsi, ka esi? Domāt? Domāt arī vajaga, bet ezītis arī miglā domāja. Viņam vienkārši paveicās, ka ir tāds lācītis, kas neprātīgi par ezīti satraucas. Tā riktīgi! Pa īstam. Un ir jau svarīgi iedzert aveņu tējiņu pēc neprātīgas pastaigas pa miglu.
Redz, citreiz liekas, ka vienīgā pareizā rīcība ir kaut kā darīšana, labāk bez apdomas, uzreiz, pēc pirmā sirds impulsa, jo reizēm tas mūsu smadzeņu neitronu tīkls var tikai piečakarēt, jo evolūcijas gaitā pārstrādātie pareizā ceļa pārmeklēšanas algoritmi cilvēku var nogurdināt līdz nāvei, nekādu labu ceļu nemaz neatrodot. Tā ir, smadzenēm ir ļoti liela kapacitāte, tās ir jaudīgs patērētājs, kas ne vienmēr attaisno sevis iztērētos resursus! Bet bez tām, jāatdzīstas, arī tomēr būtu vāks. Un, kad vāks virsū, tad sauli neredzi!

ir brīžiem svarīgi no kuras vietas skatās. nu vispār no visurienes var redzēt, bet priks, ka kkādas kļudas pēc tu tomēr tiec nosēdināts manāmi labākā vietā, no kuras arī labāk viss ir redzams. bet, vispār kopsummaa man kkā nepatika. nu nav jau tā, ka vispār ne, bet nu tā, pa kādiemm 65,43 procentiem taka patika un pa tiem pārējiem taka ne visai.
a ziema vispār ir forša štella, aukstāku tikai vajaga, lai nedēļas beigās var braukt bļitkot. un vispār tā īsti ziemīgi atsalt arī ir forši. tfu,tfu,tfu mani tās visas smirdīgās slimības arī neņem. slimībām jārāda mēle, jā - paņirgājās par tām, tad tās vienkārši nobīstas un tevi neņem!
nu es protams nezinu, kā tas izskatās no lielās masas viedokļa, bet man, piemēram, liekas normāli janvārī, kad laiciņš arī ārā foršs, aizlaist uz jūru. jo jūra jau paliek jūra, vienalga, rudens, vasara, pavasaris, ziema vai svētdiena. un jūra mainās un tas ir skaisti. un man drusku no jūras bail. drusku taka respekc, tādēļ vienēr tai atdodu godu, tā klusiņām paklusējot un esot jūrā. mēs jau būtībā arī esam jūra, reizēm tik mierīgi un silti un reizēm trakojoši, skarbi, vētraini, neparedzmi un bīstami. cilvēks! tomēr tāds dīvains vārds. vēks, vēēēks!
tomēr ir labi, ka reizēm var tā apsēsties un dzirdēt kā klabi. un jo ātrāk klab, jo ātrāk tas kursors skrien. taa ir tāda kā aksioma - burtam nekad kursoru nepanākt! tas tāpat kā trijstūra iekšējo leņķu summa ir 180 grādi. karsts tur tomēr iekšā! bet vispār visu var apgāzt, jo mēs ne velna nezinam. un forši ir apgāzt daudz daudz domino kauliņus, kādus 30 komplektus, piemēram. salikt tikai baigi čakarīgi! Zvēra pacietību vajaga, tāda tikai reizēm nāk, reizēm arī nenāk vai vienkārši kkur noslēpusies. cilvēks ir slinks tomēr. un nepacietīgs. dīvāns cilvēks dzīvnieks.