ugolo

vai jums arī paliek skumji, kad nomirst kāds jums personiski nezināms, bet plašākai publikai zināms cilvēks, kas jums ļoti patīk? tas vienmēr kaut kā atstāj zināmu iespaidu un liek aizdomāties par dzīves trauslumu. glen hansard nodziedāja un nospēlējā kādā īru krogā dziesmu, un, braucot mājās ar motociklu, iekļūstot avārijā pārrāvās viņa dzīve 56 gadu vecumā. es pagājušogad gandrīz nopirku biļeti uz the swell season 28.maijā, jau izvēlējos sēdvietas, bet tad pārdomāju, lai ietaupītu naudu, jo jūnija sākumā mums bija ieplānotas brīvdienas uz kipru. atceros, cik ļoti daudz man nozīmēja filma "once" un tās skaņu celiņš tālajā 2007.gadā. ir tādas filmas, kuras nekad nevar aizmirst, un kuras vienmēr nozīmēs daudz. es tā arī nekad neesmu bijusi Dublinā, kurā balstīta filmas darbība, bet pēc filmas noskatīšanās es ļoti cerēju tur kādreiz nokļūt. varbūt kādreiz.

es nopirku divas paciņas, bet parasti es pērku vienu un izejot ārā no veikala nesapratu kāpēc nopirku divas. otru iemetu neērtajā kabatā, jo ērtajā pa rokai pēc kārtas pirmo nopirkto. es nezinu kāpēc man tas šķita svarīgi bet es respektēju pirmpirkto ka tā nonāca pie manis pirmā. lai gan bija godīgi sasniegts balanss abās kabatās, tas viss likās neērti. nebij balanss ieradumā. neērtajai kabatai bija jābūt neērtai un bez balansa - tas lika man justies ērti. ne gluži ka "lika" lika, bet es tā jutos. pierādīt es to nevaru tāpēc nevienam neteicu, jo tikai uz pierādījumos balstītu sajūtu es varu dzīvot. es iztērēju visu iekš paciņas divreiz ātrāk nekā parasti, lai ātrāk tiktu vaļā no disbalansa. piedāvāju citiem. ja kāds prasīja, tad piešķīru div via trīs. mans satraukums un nagu graušana (sagraut mājas)[, grauzšana, graužšana, grauž-sānā] biedzās līdz ar pēdējo. ou jeee, brīvība ir ieradusies ar lielu karogu. es svinīgi pārcēlu otro uz īsto kabatu! 2 par 1 cenu ir sabojājis man pirmo dienas daļu. tagad. beidzot. viss ir mans. HhHhHHaaaaa, manssssssssssss

Gracie Abrams jaunais albums esot, viņu citējot, "a decades-overdue apology to my mom". tas man atgādināja dziesmu, kuru kaut kad vēlajos tīņa gados sarakstīju savai mammai kā atvainošanos. pirmais bija dzejolis, un tad uzrakstīju mūziku. nezinu, vai vēl visu varētu tagad nospēlēt. neesmu viņai to nekad spēlējusi, jo pārāk emocionāli, pārāk atklāti, bet varbūt vajadzētu. atceros, kad vēl Roberto ar mani kopā muzicēja, mēs dziesmu mēģinājām un kaut kad bija plānots to arī ierakstīt. viņš bija uzrakstījis ļoti smuku ģitāras partiju piedziedājumam. varbūt kādreiz. Gracie mani apsteidza.

"Daughter from hell, but I came around
I'll try to become you now."