ugolo

viņš teica, ka man nav tik daudz nobrāzumu un zilumu, jo mēs paliekam prātīgāki. apaugam ar pieredzi un mūs tik viegli vairs nav savainot. un es gribētu tā domāt, bet tas resnums, tie tauki, tā mazkustība, tas mazrisks, tā neeksperimentēšana, tā apaugšana ar slinkumu, ar komfortu.. mmmmmmmmmmmmmmmmmmm...o! kūciņa!

sabiedēju bērnus ar savu skaļo elpošanu. likāš tik daudz gaisa un kampu to cik varēdams un rokas turēju gan mutes, gan sirds un likāš slīkstu, bet bez ūdens. esmu uzvalkā un cilvēki apkārt melnā sarkanām acīm. vēl meklējot gaisu un skatoties apkārt, un šad tad ieklepojoties redzu rosolu bļodas un ziedus. svecītes un cilvēkus ārā pīpējot. sākumā likās esmu augstā gultā, bet tagad redzu ka zārkā. esmu pamodies no beigtajiem, bet kur ir nāve, tur paliek nāve. redzu stūrī guļ tāds pavecāks kungs. tikko nomira no bailēm.

mums nav naudiņas. jānovelk apavi un jāskrien. caur upēm un mežiem, kā rogainingā. kā kauties ringā, bet nav pretinieku. nav prieku, nav bēdu. es ēdu pa ceļam uz takām. man blakām ir tikai domas. neviens somas, kur ielikt, ko atrodu. atdodu visu, kas nejauši pielīp. "Iedod pīp", kāds vecajs uzrunā. Tādā domu dunā es knapi dzirdu. Zirgu pamanīju pēdējā brīdī skrienam. Vienam ir labāk, kad briesmas. Liesmas apkārt, bet var domāt tikai par sevi. Sevi vairs neatceros, tik daudz noskriets. Saulriets iededzina vēlreiz rētas līdz pazūd tumsā.

Bērnībā, pirms gāju gulēt, es paostīju savas kājas. varbūt mamma teica, ka briesmonīšiem zem gultas nepatīk smaržīgas kājas vai cits superieradums ielidoja galvā no bērnudārza vai skolas. tas bija kādu laiku aktīvi, tad ik pa laiciņam. bet tad es izdomaju ka pārbaudīšu un vienu kāju nemazgāju speciāli un liku ārā no segas. sākumā bailīgi bet pēctam jau ieradumā.
[iespējami divi nobeigumi šeit]
1) Un tā vēl šobaltdien man nepieciešams izbāzt vienu kāju ārā, lai aizmigtu.
2) un tā vēl šobaltdien es nemazgāju vienu kāju.

rīt es sākšu skriet un piezvanīšu visiem baložiem atvanoties.