vilciņš

Nē, mēs neesam šķīrušies. Mums vienkārši ir problēmas. Šoreiz pietiekami lielas, skumjas, sāpīgas un ticību dzēsošas, bet viss ir atrisināms. Es ticu, ka ir. Un es Tevi mīlu. Tas ir manas dzīves EDS. Tu esi mans sprieguma ģenerators, kas manī rada tādas strāvas, ka tik turies, un lai arī pa vidu esmu atduries kārtējā mezglu punktā, es zinu, kur man jāiet, lai šajā kontūrā/sirdī/ķēdē/dzīvē un divu cilvēku apvienojumā strāva plūstu mūžīgi mūžos.

Tagad ik pa reizei, kad liekas, vai varēšu kaut ko atļauties darīt vai nedarīt, es sev pajautāju - "Vai Tu tiešām vēlies Dārtu atpakaļ?" - un tad man atrodas spēks izdarīt pilnīgi visu. Visu. Sākot ar smēķēšanas atmešanu, aiziešanu uz baznīcu, skriešanu no ritiem, beidzot ar vienkārši skaļu nobļaušanos vienatnē, savā istabā, bez redzama iemesla. Un tas ir tikai sākums.

Būs diena, kad to visu un vēl tūkstošreižu vairāk lietu mēs darīsim kopā. Pati man teici, ka lietas labāk piepildās un īstenojās tad, kad iedomājas tās tepat, blakus. Ka saka, nevis "man būs", bet "man ir". Un Tu man biji un būsi, bet pats galvenais, ka Tu man esi. Debesīs ir tikai viena saule, bet kaču un začu ir pilna pasaule, pilni meži un pilsētas. Un lai arī es kā stulba jauna zivs, esmu paskatījies pa labi un pa kreisi, es zinu, ka saule ir tur, taisni pretī.

Pietiks runu. Jāsāk un jāturpina darīt.
Ņemšu un pierādīšu Tev un pasaulei, kas es esmu. Kurš gan cits?