Man patīk tās naktis, kas pieder tikai un vienīgi man. Tajās es parasti nododos nopietnu darbu lasīšanai un jūtos vislabāk. Jo viss ir tikai man. Un neviens mani netraucē. Un iemiegot uz rīta pusi var dzirdēt, kā caur pilsētas jumtu labirintiem gandrīz manu logu augstumā šaujas kaijas. Šorīt dzirdēju arī kuģa tauri.Skumja lokmotīve caur miglainu rītu. Tālums.
Un atklāju, ka dārzā mitinās sikspārņi.
Daļu nakts rakstīju stāstu (Pēkšņi uznāca iedvesma), kura visa darbība norisinās tikai varoņu galvās, nav pat aprakstu, ir tikai domu straume. Vienkārši ieinteresēja, vai tādā veidā vispār var uzrakstīt normālu stāstu (Nosacīti normālu, jo pagaidām izskatās visai murgaini). Zinu, ka kaut ko līdzīgu bija darījis Džoiss ar visu savu zināmo apziņas plūsmu, taču mani vairāk interesē subjektivitāte un patiesības kā jēdziena staipāmība, dažādu savstarpēji atšķirīgu indivīdu iekšējā pasaule. Kas no tā visa sanāks, tad jau redzēs.Mirkļa lamatas manās miesās: ieinteresēti Balsis galvā un aiz tās: Clint Mansell- The last man |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
