|
Kārtējais košais, bet emocionāli murgainais sapnis. Kad pamodos, vēl ilgi nepameta sajūta, kas tajā bija.
Sapņoju, ka tiek iestudēts jauns priekšnesums. Skatuve, kur mēs uzstājamies, ir līdzīga Dailes teātra skatuvei, tikai visas zāles sienas ir izklātas ar melnu kaučuku. Mums ar Lāsmu bija jātēlo kalpones. Luga bija par kaut kādu vampīru pili vai kaut ko tamlīdzīgu. Visi pārējie bija melnos lateksa apmetņos. Skatuves grīda bija balta. Fonā bija tādi kā ar melnu linu noklāti pakāpieni, uz pēdējā pakāpiena bija koka krusts.Skatuves priekšā bija asas stikla šķembas. Man bija basas kājas.Sāku risināt dialogu, taču mans mikrofons nebija pareizi noregulēts, zāle bija pilna ar cilvēkiem, kurus varēja tikai sajust un skaņa viņos noslāpa. Ap mani sastājās melni tēli no dejotāju vidus. Kaut kur sekundāri pavīdēja arī Sņega, kura it kā bija baronese vai kaut kas tamlīdzīgs, pie kuras mēs ar Lāsmu strādājām un mr T, kurš bija paslēpies vienā no lateksa tērpiem (Tiem tērpiem bija milzīgas kapuces). Sākās kaut kāda rituālā deja, kur es tiku ierauta starp visiem tumšajiem tēliem. Sāka šķīst stikli, jo kaut kas nelabs bija atmodies. Man bija basas kājas, es tiku ierauta stiklos, kuri griezās man pēdās. Tēli mani plosīja. Beigās tas attīstījās bezmazvai kā tāds episks bībeles sižets, nobeigumā mani aizgādāja līdz krustam skatuves dziļumā, domāju, ka mani pie tā pienaglos, taču es tiku nomesta uz pēdējā pakāpiena kā upuris. Biju ietīta melnā audumā. Mana āda pēkšņi izskatījās izteikti bāla, izstiepu roku un pēkšņi sastingu. Kompozīcija izskatījās līdzīga kā vienā Bellīni gleznā, kuras nosaukumu pēkšņi aizmirsu.
Tad arī pamodos.Balsis galvā un aiz tās: Stolearm- Last dance |
|
Pēc visām šīsdienas kosmētiskajām procedūrām, ko esmu veikusi, jūtos tik enerģijas pārpilna, ka varētu kaut maratonu skriet un uzrakstīt "Lielo Ilustrēto Enciklopēdiju" arī piedevām. :)
Stāvēju pie spoguļa, un, klājot uz sejas kārtējo ķīmiju (Kinofilmas cienīgs kadrs), domāju par manām tik mīļajām O. Vācieša dzejas rindiņām par to, ka dzīve dod mums spārnus, bet ko mēs ar tiem darām- slaukam putekļus un sūdzamies, ka kaimiņam, lūk, ir lielāki. Tas kaut kā ļāva sasparoties.
Es atkal atsākšu darboties ar jaunu sparu, jo ļoti labi zinu, ka, ja gribu, dzīvē ļoti daudz varu sasniegt. Un nospļauties uz "nevaru" un "negribu", jo, lai kaut ko neizdarītu vienmēr var atrast kādu iemeslu.Zinu to, ka jo vairāk daru, jo vairāk arī izdaru. Un man būs viss, ko es vēlēšos, jo negribu neko mazāk. Man būs tas dzīvoklis Ņujorkā ar milzīgiem logiem, pie kuriem ziemā sēdēt, dzert tēju, vērot sniegpārsliņas un cilvēkus apakšā, man būs savs bizness, doktora grāds, es apceļošu visu pasauli, uzstāšos uz daudzām skatuvēm visneiedomājamākajos un trakākajos šovos un beigās mana dzīve būs tāda, par kuru raksta dižpārdokļus (Ja tā padomā, vai tad tā jau tagad tāda nav? ). Tā būs. Un nebūs nekas mazāk.Jo, ja no dzīves prasa mazāk, pastāv iespēja nesaņemt pat to mazāk.Balsis galvā un aiz tās: Les Modules Etranges- Nightshift |
|
|