|
Mēs nogalinam paši savus varoņus. Tā ir. Un pēc tam bezmazvai glorificējam viņu dzīves (sak, cik gan traģiski viņš tad un tad ir juties utt), kaut arī tieši cilvēki ir bijuši tie, kas viņus ir noveduši nāvē.
Kaut gan, daži cilvēki bez savas nāves tiktu aizmirsti, nāve ap viņiem rada leģendu, bez tās viņu dzīves būtu bijušas nožēlojamas, ja to skata no masu apetītes remdēšanas viedokļa, jo publikai vienmēr vajag varoņus, ko apēst, tai vajag aktierus, kurus izsvilpt un, pēc tam, aizejot mājās, domāt, ka varbūt tomēr izrāde bija laba. Tajā pašā laikā, pasaule aizmirst tos, kuri viņai, iespējams, ir devuši daudz, daudz vairāk, bet nav aizgājuši no tās skatuves ar būkšķi un avīžu virsrakstiem. Dažu sūtība ir būt par šiem aktieriem, aiziet visu pamanītiem, jo tas ir viņu pašu pastāvēšanas pierādījums. Gaismas nodziest. Izrāde ir galā.
|