| August 13th, 2007 |
| Optimisma bums, heisā- hopsā :) | 09:25 am |
|---|
|
Tā nedēļa prom no visiem un visa man bija tik ļoti noderīga, esmu atpūtusies, guvusi kaudzi jaunu iespaidu un atkal atradusi sevi (Ikdienas steigā biju sevi kaut kur pazaudējusi), arī radošā krīze ir cauri, ja pāris mēnešus nevarēju ne rindiņu izspiest (Ja izspiedu, tad ar lielu piepūli, kā jau tas dzīvē mēdz gadīties ;) ), tad tagad vārdi plūst gandrīz nepārtrauktā straumē, rodas jaunas idejas, visu laiku kaut ko veidoju, rakstu utt. Ir atgūts arī iekšējais miers un agrākā darbības jēga. Vnk biju no visa un visiem pārāk nogurusi, vajadzēja atiet mazliet nost no lielā mudžekļa. Pat gribas atvainoties visiem tiem, ar ko biju sastrīdējusies. :) Kas tik viss ar cilvēku nenotiek, kad viņš ir atpūties. ;)
Gluži jau nu dīkā atpūta nesanāca, jo visu laiku bija kaut kas jādara, taču vismaz nepārtraukti apkārt nebija cilvēku. Lai kā arī mani sajūsminātu vai nesajūsminātu darba process, pastāvīga atrašanās starp cilvēkiem mēdz nogurdināt (Agrāk vai vēlāk, kaut pašam tā var arī no sākuma nemaz nelikties). :)
Bet tagad esmu ar gluži jauniem spēkiem un vismaz pašlaik jūtos neierasti optimistiski.Mirkļa lamatas manās miesās: Optimistisks |
| Pagātnes avarēšana | 10:31 am |
|---|
|
Elku laikā
pieteicies kliedziens
izkliedē ielas klusumu,
izskrien caur
vārtrūmēm,
kad tev bija
mežģīņu mati
un viens pīp`s zobos
kā kara trofeja
un spļāvienu
tramplīns.
Kad sienas
greznoja
glancēti dievi
un reklāmu
aukstie smaidi,
kad acu zīmuļi
un dzelkšņi
iezīmēja
vientulības robežas.
Kliedziens
aplipis
ielido dzelzsceļa
anālā šahtā.
Un atsitas
pret betonu
kopā ar vilcienu.
Klusa avārija.
Bet es tikai stāvu
un noskatos,
birdino skumjus pelnus
uz pagātnes
stiklainiem līķiem.
Matos iesprūdusi melodija.
|
|
Atceries asfalta
nobrāztās brūces,
atceries zilumu
smejošās mutes!
Iemīli
skursteņu ēnu dejas,
gaismas skrējienus uz ādas,
putekļu glijotīnu pēdas!
Un smejoties iekrīti
atpakaļ tukšumā.
|
| Bērnišķīgā nežēlība | 10:43 am |
|---|
|
Melnas ogas
izšķaidītas gar lūpām
kā tumšo acu labirints.
Pirksti-
- tik maigi nežēlīgi
un bērnišķīgi.
Mēs nogalināsim zvaigznes
un spēlēsimies pieneņpūkās
uz mīlīgām betona
apmalēm.
Kurš pirmais nokritīs,
kurš pēdējais neizdzīvos.
Laiks ietek notekās.
Uz pirkstu kauliņiem sekundes.
Nenotver manas šūpoles!
|
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |