Dance me to the end of love - Post a comment

Tā nedēļa prom no visiem un visa man bija tik ļoti noderīga, esmu atpūtusies, guvusi kaudzi jaunu iespaidu un atkal atradusi sevi (Ikdienas steigā biju sevi kaut kur pazaudējusi), arī radošā krīze ir cauri, ja pāris mēnešus nevarēju ne rindiņu izspiest (Ja izspiedu, tad ar lielu piepūli, kā jau tas dzīvē mēdz gadīties ;) ), tad tagad vārdi plūst gandrīz nepārtrauktā straumē, rodas jaunas idejas, visu laiku kaut ko veidoju, rakstu utt. Ir atgūts arī iekšējais miers un agrākā darbības jēga. Vnk biju no visa un visiem pārāk nogurusi, vajadzēja atiet mazliet nost no lielā mudžekļa. Pat gribas atvainoties visiem tiem, ar ko biju sastrīdējusies. :) Kas tik viss ar cilvēku nenotiek, kad viņš ir atpūties. ;)
Gluži jau nu dīkā atpūta nesanāca, jo visu laiku bija kaut kas jādara, taču vismaz nepārtraukti apkārt nebija cilvēku. Lai kā arī mani sajūsminātu vai nesajūsminātu darba process, pastāvīga atrašanās starp cilvēkiem mēdz nogurdināt (Agrāk vai vēlāk, kaut pašam tā var arī no sākuma nemaz nelikties). :)
Bet tagad esmu ar gluži jauniem spēkiem un vismaz pašlaik jūtos neierasti optimistiski.