| |
[Dec. 17th, 2025|08:50 am] |
Man vakar uznāca globālais panīkums. Nu tas, kad viss riebjas.
Virs mēģina mani uz mumdrināt. Stāsta, cik viss labi.
-Re, kā mūsu bērni izauguši. Knīpai jau 16. Atceries, ko tu pati šajā vecumā darīji?
-Jā, biju slimnīcā, ārstēju triperi.
-Fui, cik rupji!
-Toties patiesi.
——
Un tā visu laiku. Viņš dzied, cik viss jauki, bet es vairāk atceros un pamanu to slikto.
Jā, esmu izdzīvojusi, bet nav tā, ka es baigi gribēju.
Un to survival mode ir grūti izslēgt un baudīt dzīvi.
Tāpēc arī diži mātes dienu nesvinam - jo vai es to prasīju?
Tā arī jau sīka budama bļāvu - vai es prasīju. Un dabūju pa muti, protams.
—-
Nēnu ir jau arī kaut kas pozitīvs šajā bardakā, bet sen jau viss apnicis. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}