Nu jā, bet bet man pietrūkst prāta, ko teikt.
Tēvs iesaka gāzt pa ģīmi tiem apsaukātājiem. Es iesaku ignorēt un, ja nu galīgi nav ciešams, tad sūdzēties audzinātājai. Un, protams, vienmēr atgādinu, ka viņš vienalga ir vislabākais, vismīļākais un vispār.
Un nekādas salauztās sirsniņas. Paraudāt kopā ar bērnu nav labi. Es tomēr mēģinu viņam izskatīties pēc stiprā atbalsta.
Un tad, kad es esmu notēlojusi baigi gudro un zinošo un stpro, bērns laimīgi aizmidzis, tad es pati pusi nakts mocos un nevaru aizmigt aiz kreņķiem, ka mans bērns ir tāds, kāds ir. Un, protams, jūtos vainīga, ka neesmu mācējusi viņu pareizi uztaisīt.
Jā, protams, liktenis/tā gadījās un vispār - mēdz būt arī lielākas problēmas bērniem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas kas visvairák iegruzí ir tieši tie vecāku kreņķi - ka tevi gan mīl, bet tev neuzticas, par tevi baidās. žēlo, bet patiesībā netic, ka tu esi OK un viss būs labi. žēlo, bet klusībā uzskata par lūzeri. un tad tu arī pats sev pārstāj ticēt.

(Reply to this) (Parent)

nesaki neko bet vienkārši tici, tici. to es saku kā nestandarta bērns, kuru gan klusībā un ar sāpēm, gan arī dusmu brīžos atklāti, uzskatīja par psihiski slimu. man daudz vairāk ļaunuma dzīvē ir nodarījusi tieši vecāku neticība, ka es esmu OK, nevis mans nestandartīgums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau ticu. Es tam velnēnam nevienu mājasdarbu priekšā nerakstu. Pats mocās. Bet tiek taču galā. Skolotāja slavē, ka klasē tikai divi bērni zin reizrēkinu - viens no tiem manējais.
Tā ka nav jau tik traki.
Ir savas vājās vietas, bet ir arī plusi.
Vairāk jau ņemtne ar tēvu. Tas reizēm sabrēc un saukā par muļķi. Pie tā strādājam. Ejam pie psihologa - mēs ar vīru abi, lai viens otru nenosistu un bērnus netraumētu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

laimīgā!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu to par kuru punktu? :)

(Reply to this) (Parent)