|
Oct. 9th, 2014|06:07 pm |
Nu jā, bet bet man pietrūkst prāta, ko teikt.
Tēvs iesaka gāzt pa ģīmi tiem apsaukātājiem. Es iesaku ignorēt un, ja nu galīgi nav ciešams, tad sūdzēties audzinātājai. Un, protams, vienmēr atgādinu, ka viņš vienalga ir vislabākais, vismīļākais un vispār.
Un nekādas salauztās sirsniņas. Paraudāt kopā ar bērnu nav labi. Es tomēr mēģinu viņam izskatīties pēc stiprā atbalsta.
Un tad, kad es esmu notēlojusi baigi gudro un zinošo un stpro, bērns laimīgi aizmidzis, tad es pati pusi nakts mocos un nevaru aizmigt aiz kreņķiem, ka mans bērns ir tāds, kāds ir. Un, protams, jūtos vainīga, ka neesmu mācējusi viņu pareizi uztaisīt.
Jā, protams, liktenis/tā gadījās un vispār - mēdz būt arī lielākas problēmas bērniem. |
|