Kā jau es vienā citā forumā par šo tēmu rakstīju - uzskatu, ka esmu audzināta pareizi, jo labi atceros visas reizes, kad esmu tikusi pērta, un zinu, par ko - tas nozīmē, ka pēršana ir bijis galējs līdzeklis, kas lietots tikai atsevišķos gadījumos, nevis ikdienā un par dajebko. Uzšāvieni pirmssaprātīgā vecumā vispār neskaitās - domāju, ka nav citu veidu, kā bērnu ātri atradināt, piemēram, no pirkstu bāšanas rozetē.
Imho tā akcija jauc vienā putrā vardarbību (tb, fizisku ietekmēšanu kā pamata "audzināšanas" līdzekli, vecāku kompleksu izpausmi u.tml.) un pērienu kā galēju līdzekli, kad ar sarunāšanu nekas nav līdzēts un efektīvu sodu, kad ir jāparāda "kā tas ir, kad sāp".