Pag, nu tad sanāk - čo viroslo, to viroslo...
Neviens neko pret VIŅIEM nevar, bet VIŅI aug savā vaļā kā tādi monstri un mežoņi.
Tāda nolemtības sajūta pārņem.
Globālā katastrofa - mūsu bērni.
Jāsāk pārdomāt - moš man savējo laicīgi nožmiegt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ņefig žmiegt, audzini, lai neiznāk indigo!;) Ar sīci ir baisi daudz jārunājas, jāstāsta un jāskaidro. Un pa reizei arī jāsoda. Tur nu bez tā neiztikt. Piemēram, kad uznāk tā "krītamā kaite" veikalos, tad iedarbīgak ir vienreiz pa pakaļu uzšaut, kā 10x apkārt dancot un lūgties: "Mīļumiņ, celies augšā!" vai nopirkt, ko grib.
Es jau reiz par to šausminājos: tagad vairs senči ne pasakas uz nakti lasa, ne dziesmiņas dzied, ne kaut kur kopā aiziet. Ierubī "Tomu&Džeriju" un čau.
Kaut gan es pa brīdim no visas sirds brīnos: kur man tas jaunietis tik sakarīgs? Es tak tāda maza dura biju!;/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā teica klasiķi (ar lepnumu balsī):"Bērnus vajag lutināt, tad no tiem izaug īsti laupītāji."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha, razbainieki gan!;)

(Reply to this) (Parent)