| Lopi |
[Aug. 2nd, 2011|09:00 am] |
Kazas jāpieskata kā mazi bērni.
Vakar eju vest ragulopus mājās, skatos - trīs lielie ir, ceturtais nav. Es jau gan dzirdēju, ka traki kliedz, bet viņas jau parasti taurē, kad mani gaida.
Izbļaustos "Pupa! Pupa!"
Nekādas atbildes.
Tad es ieraugu - nagi un vēdes gaisā! Nodomāju jau - vot stulbene! Nokārusies laikam!
Pieeju tuvāk - tfu ti! Dzīva! Mē un bē un sāk kārpīties!
Dura kaut kā aptinusi ķēdi ap krūmiem, tad 4 reizes ap kāju, tad apkritus šaurā bedrē ar ragiem uz leju.
Dulla un traka.
Līdz šim nedomāju, ka man viņi tik sirdij tuvi, bet, kad ieraudzīju tās nevarīgās pēdiņas pret sauli, tad bezmaz apraudājos. |
|
|
| |
[Aug. 2nd, 2011|09:17 am] |
Ak, un jā - pēdējā iespēja vilkt "plikās" kleitas. Drīzi vairs nevarēs.
Vakaros mazgāšanās ārā arvien vairāk atgādina extremālas rūdīšanās nodarbības. Un šorīt jau tā kā gribējās jaciņu. Es gan tik lēti nepadevos un iztiku ar lakatu. |
|
|
| |
[Aug. 2nd, 2011|02:21 pm] |
Vot, ja jau par to zārka vilcēju...
No vienas puses - meņše narodu, boļše kislarodu.
Bet no otras puses - es arī varētu solidaritātes pēc tādu mazu zārciņu pa rakstāmgaldu pavilkt.
Tā jau - nu brauciet nafig un sēdiet biksēs.
Tak nē - atbrauc tādi plātīzeri brīvdienās ka bail.
Un visvairāk man riebjas, ka nu tikai kļuvuši patiesi patriōti bļeģ.
Sūta man draugos kaut kādas puņķainas dzejas par tēvzemīti un jūtūbes bilžu kombinācijas.
Tēvzemīte nu viņem...
Nāk prātā citāts no nenopietnā cilvēka - Kam vecmāmiņa, kam - sievasmāte...
Tev mīļā tālā dzimtenīte, bet man te katru dienu jādzīvo. No attāluma mīlēt ir viegli. Kā slimus radus. Atbrauc, sabučo, atved končas.
A kas podu ārā nesīs? |
|
|