| Lopi |
Aug. 2nd, 2011|09:00 am |
Kazas jāpieskata kā mazi bērni.
Vakar eju vest ragulopus mājās, skatos - trīs lielie ir, ceturtais nav. Es jau gan dzirdēju, ka traki kliedz, bet viņas jau parasti taurē, kad mani gaida.
Izbļaustos "Pupa! Pupa!"
Nekādas atbildes.
Tad es ieraugu - nagi un vēdes gaisā! Nodomāju jau - vot stulbene! Nokārusies laikam!
Pieeju tuvāk - tfu ti! Dzīva! Mē un bē un sāk kārpīties!
Dura kaut kā aptinusi ķēdi ap krūmiem, tad 4 reizes ap kāju, tad apkritus šaurā bedrē ar ragiem uz leju.
Dulla un traka.
Līdz šim nedomāju, ka man viņi tik sirdij tuvi, bet, kad ieraudzīju tās nevarīgās pēdiņas pret sauli, tad bezmaz apraudājos. |
|