tieši ar šito mocījāmies pēdēja laikā pirms sanāca piespiest viū gulēt - ka rokās gulēja, bet nolikts gultā bļāva kā aizkauts un mēģināja pārkrist pāri gultai.

starp citu - S bija slims un tad vienu nakti es gāju sīkam knupi dot. it kā viņam bija acis ciet, bet tiklīdz saprata, ka tā esmu es nevis fācis tā atsākās vecā dziesma - bija pamodies un negribēja gulēt tālāk savā gultā etc.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, a viņš Stefanam rokās arī nomierinājās??? jo MP vairs galīgi nerespektē MV, lec no rokām ārā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pirms pieradināšanas nekas vairs nelīdzēja.
pēc pieradināšanas, ja viņš redz tēti tad uzreiz guļ tālāk. dažreiz padzerās, dažreiz vnk apgriežās uz otriem sāniem un guļ tālāk. it kā viņam vajadzētu zināt, ka esam tepat vien.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja jau mēs citējam literatūru un žurnālīšus, tad nesen es lasīju, ka bērns pamodies mierīgi guļ tālāk, ja redz, ka pamodies tai pašā vietā, kurā aizmidzis, t.i., ja viņš ir aizmidzis gultiņā - nevis kādam uz rokām un pēc tam ielikts gultiņā -, tad atrašanos gultiņā nakts vidū uztver pašsaprotami.

(Reply to this) (Parent)