t - Par ceļa prasīšanu

Ir cilvēki, kuriem vienmēr prasa ceļu. Piemēram, man. Ne tikai Rīgā, bet arī tādās pilsētās, kurās esmu labi, ja otro reizi. Tā kā neesmu topogrāfiskā idiote, parasti varu arī kaut ko atbildēt. Grūtāk ir ar atbildēšanu vajadzīgajā valodā. Kaut gan visbiežāk to ceļu prasa tūristi, kas parasti runā angliski. Reizēm man ir šķitis, ka ceļš tiek prasīts, lai aprunātos (atvainojiet, kur iet tas un tas autobuss? (ar domu turpināt: Un cik bieži viņš iet? Un cik tagad ir pulkstenis? un tamlīdzīgi)). Un reizēm man ir šķitis, ka ceļš tiek prasīts, lai iepazītos (sakiet, lūdzu, kurā stāvā ir tasuntas? jūs bieži uz šejieni nākat?). Un tad vēl tās žīdu ceļu prasīšanas (eju pa Balasta dambi; pienāk žīdiete: sakiet, lūdzu, kur te ir Balasta dambis? - tas esot saistīts ar kaut kādu viņu veiksmes ticējumu.) I. par šo visu saka, esot tādi cilvēki, kas mākot iekulties (respektīvi, es, jo man nāk klāt, lai runātos). Bet es citreiz domāju - ir taču arī cilvēki, kam neviens neko neprasa. Kas mūs īsti atšķir?*

*Tas, protams, ir retorisks jautājums. Viņi vienkārši neskatās apkārt. Jāatzīst, ka arī esmu šo spēju uztrenējusi. Tomēr lielā daļā gadījumu joprojām izvēlos to neizmantot.